Auziņš: Jāveido jauns augstskolu akreditācijas mehānisms

brāi vētras spēj mainīties???????????????????

Skaidrs ir viens, ka gudrie, zinošie cik vien ātri spēj, brauc prom mācīties uz Eiropu, Ameriku. mazāk gudrie - uz Krieviju. Pilnīgi nezinoši paliek Latvijā un studē juristus, ekonomiku, politologiju un žurnālistiku. Paldies Dievam, ka medicīna vēl ir spējīga sagatavot zinošus mediķus. Bet tad atkal- gudrie aizbrauks, stulbie mūs ārstēs vai ja ārstēs gudrie, tad dzīvos no kabatas mutē, nabadzībā, vai plēsīs no mums pēdējo.

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās Mērnieku laiki - izglītības sistēmas reformēšana. To veic jau sešpadsmitais izglītības ministrs pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grinblats; Saimnieks - Juris Celmiņš; Tutas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Inta Druviete; Zaļo zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks, Reformu partija Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis. Kuriem no viņiem bija pieredze izglītības jomā? Varbūt M.Vītolam ar LU bakalaura grādu, varbūt juristiem J.Radzēvičam vai R.Brokam? Neliela pieredze bija A.Piebalgam, bet viņš, mēģinādams ieviest ārzemju pieredzi, visu sagrieza ar kājām gaisā - skolēni varēja izvēlēties ko mācīties. Protams, viņi neizvēlējās ķīmiju un fiziku! Izvēles brīvību skolvadībā un mācību saturā vēlējās ieviest R.Ķīlis - labi, ka nepaspēja, jo tad gan katrs rīkotos kā māk vai kā nemāk. Bet tās nebija vienīgās R. Ķīļa „ieceres”! Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas. Toties augstskolas aug kā sēnes pēc lietus. Aug ne tikai augstskolas, bet vairojās studiju programmas. Ko tikai neizdomā - vienā dienā vienlaikus tiek akreditētas sešas studiju programmas „Karjeras konsultants”, tajā skaitā trīs universitātēs. Kādā augstskolā radīta programma ar nosaukumu „Trīs I: inovācijas, investīcijas, intuīcija”! Tātad mācīs „intuīciju”? Katru gadu diplomu saņem aizvien jauni politologi, sociologi, ekonomisti, juristi, kuriem šeit nav darba. Valsts ne tikai velti izsķiež naudu, bet zaudē arī savus cilvēkresursus, jo aizbraucēju skaits turpina augt. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemās strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotāji zemnieku laukos. Maģistrantūras studijas turpat divdesmit gadus bija augstskolu lielais bizness, jo nebija budžeta vietas, bet studijas maksāja paši studējošie. Un tikai pēc divdesmit gadiem atļāva pielīdzināt PSRS laika augstāko izglītību maģistra grādam! Pēc neatkarības atgūšanas PSRS laika zinātņu kandidāta disretācijas tika nostrificētas (pielīdznātas) Latvijas doktora grādam. Bija darbs, tika tērēti līdzekļi. Igaunijā šādu manipulāciju neveica. Latvijā atvēra koledžas. Tajās 2-2,5 gadosvar iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, universitātē 3 gadu laikā augstāko (otrā līmeņa) izglītību. Koledžās studētāju skaits mazinās, ko darīt? Risinājums - uzņem audzēkņus pēc devītās klases, lai tie apgūst profesionālo vidējo izglītību. Iekārtas, laboratorijas un mācībspēku pietiek. Varbūt nākotnē koledžās varētu apgūt arī arodizglītības otro līmeni?