Fragments no intervijas:
Būs reformas šī vārda patiesajā nozīmē?
Slimnīcu tikls ir mainīts jau no 2009. gada, kad bija 78 slimnīcas, šobrīd tāda skaita vairs nav. Ir skaidri iedalīts reģionālais līmenis, lokālās slimnīcas, primārā aprūpe. Bet tagad, redzot, ka cilvēku skaits samazinās, kvalitāte visā Latvijas teritorijā ir atšķirīga, notiek nopietnas manipulācijas zemas intensitātes slimnīcās, nenodrošinot pienācīgu kvalitāti pacientiem. Mums ir vēl precīzāk jāpasaka, nevis, ka tur ir vienkārši neatliekamā palīdzība, bet ka tur ir jābūt septiņiem speciālistiem. To mēs izdarījām, nosakot stratēģiski svarīgās slimnīcas jeb reģionālos centrus. Tiem apkārt jāizveido atbalsta slimnīcas, izveidojot reģionu sadarbību. Un te ir jaunums – ir skaidri jādefinē, cik akūtās palīdzības un cik aprūpes jeb hronisko pacientu gultas ir nepieciešamas uz desmit tūkstošiem cilvēku. Tās ir no 21 līdz 24 akūtajām un četrām aprūpes gultām. Piemēram, Vidzemes slimnīca kā reģionālā slimnīca, kur ir definēts akūto gultu skaits, un ap to apkārt atbalsta slimnīcas, kas nodrošina šīs aprūpes gultas. Papildu vēl ap to visu tīkls, kas nodrošina primāro aprūpi. Tā ir integrētā veselības aprūpe, kur centrā ir cilvēks, bet viņa tiešais kontakts ir ģimenes ārsts, un neatliekamā situācijā viņš var ar ātro palīdzību nonākt neatliekamās palīdzības punktā. Te ir vēl viens jaunums – hronisku pacientu vai cilvēku ar nelielām traumām vairs nevedīs ļoti tālu.
Kur neatliekamo medicīnisko palīdzību saņems Alūksnes iedzīvotāji, piemēram, naktī?
Alūksnē. Tur veidojas neatliekamās palīdzības punkts, kurā ir divi speciālisti, kam ir jānodrošina 24 stundu darba režīms, – ķirurgs un terapeits. Vai tur nakts laikā notiks akūtas liela apjoma operācijas? Nē. Viņiem jāspēj stabilizēt pacientu, un ātrajai palīdzībai jāspēj izvērtēt, vai tajā brīdī pacients jau nav jāved tālāk uz reģionālo slimnīcu.
Iepriekš bija domāts, ka Alūksnes slimnīca būs kā ambulatorais dienas centrs.
Nē, tur būs arī diennakts neatliekamā palīdzība, bet vienkārši ar skaidri definētu speciālistu skaitu. Paralēli tur, protams, būs ambulatorā palīdzība.
Ļoti labi jābūt organizētam arī primārās aprūpes tīklam. Tātad ģimenes ārstiem jāspēj palīdzēt pacientam pēc iespējas plašāk savas kompetences ietvaros, nevis vienkārši jāraksta nosūtījumi pie speciālistiem. Taču, ja nepieciešama konsultācija, ir šis nosūtījums. Te nozīme būtu labi izstrādātai, funkcionējošai e-veselībai, lai pacients pie speciālista tiktu uzaicināts, nevis staigātu un medītu, kur un kad viņam jādodas pie ārsta.
Tas nozīmē, ka neviena slimnīca netiks slēgta un nevienai slimnīcai nenoņems diennakts neatliekamo palīdzību?
Jā, mums jau ir notikušas pirmās sanāksmes reģionu līmenī. Pirmais bija Vidzemes piemērs, kur sanāca kopā gan Vidzemes slimnīca, gan Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne un Gulbene, jo tie ir viņu reģiona iedzīvotāji. Ir skaidrs, ka katrā šajā vietā nevar būt reģionālā līmeņa slimnīcas. Ar to visi ir samierinājušies – Vidzemes slimnīca ir reģiona centrs.
Nākamais solis – domājam, kādā veidā pakalpojumi iedzīvotājiem tiek sniegti, cik daudz atbalsta gultu ir nepieciešams, kā tās sadalīt. Ja gultu skaits ārstniecības iestādē ir zem 60, tad to ir ļoti grūti uzturēt gan no tehnoloģiju viedokļa, gan no cilvēku resursu pieejamības. Mēs jau varam gribēt visur turēt piecus vai septiņus speciālistus, bet viņu tur nav jau šobrīd. Koncentrējot šos speciālistus, ir skaidrs, ka cilvēks saņems arī kvalitatīvu palīdzību, nevis kāds labs ārsts kaut kur sēž un redz divus pacientus dienā. Tas ir neefektīvi izmantots resurss.
Tad, pieņemu, ka tiem pašiem Alūksnes iedzīvotājiem tomēr nezudīs bažas, vai atsevišķa veida palīdzība būs pieejama pietiekami tuvu.
Ziniet, tās bažas var saglabāties arī Rīgai, ja mēs tā skatāmies. Ja es dzīvoju Bolderājā un man ir jābrauc uz Austrumu slimnīcu, domāju, ka ceļš reizēm var būt ilgāks nekā no Alūksnes līdz Vidzemes slimnīcai. Varbūt es pārspīlēju, bet ir skaidrs, ka katrai mājai blakus nebūs reģionālās slimnīcas. Te ir svarīgi, ka mēs saliekam pareizās vietās gan cilvēkresursus, gan arī pacientus nevedam pāri visai Latvijai. Pacientiem ar hroniskām saslimšanām, cukura diabētu, asinsspiediena problēmām, kuriem nepieciešama veselības stāvokļa stabilizācija pāris dienu, nav jānokļūst reģionālajā slimnīcā, viņiem pietiek ar šīm aprūpes gultām.
Mums ir pietiekami daudz speciālistu, lai visur būtu nepieciešamais skaits?
Jā, ir, bet ir jāsaka, ka cilvēkresursi ir viens no visgrūtākajiem jautājumiem. Jādomā, kā šos speciālistus noturēt un kā panākt paaudžu nomaiņu. Nepietiek māsu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 5.aprīļa, numurā!
Latišskijs
Dāvis
nu