Sabiedrība aktīvi diskutē par Latvijas pievienošanos eirozonai, savukārt eksperti saka, ka ne mazāk būtisks valsts ekonomikai ir Saeimas jau pieņemtais Fiskālās disciplīnas likums. Kā jūs izstāstītu tā jēgu?
Tēmai ir divas daļas. Pirmā - jūsu pieminētais likums. Otrā - Fiskālā padome. Likums ir nosacījumu kopums, kas regulē to, kā, teiksim tā, sliktajās dienās valsts drīkst tērēt drusku vairāk, nekā tā nopelna, bet - lai ilgtermiņā budžets būtu sabalansēts, lai parāds tikai nepieaugstu - tas arī nozīmē, ka labajos laikos valstij ir jāveido budžeta pārpalikums. Respektīvi, ka ir posms, kad valsts tērē mazāk, nekā it kā varētu, jo tā veido uzkrājumus. Likuma mērķis ir nepieļaut praksi, ko diemžēl pēdējos gados piekopj daudzas valstis, proti, pārlikt šodienas tēriņus uz mūsu bērnu un mazbērnu pleciem. Atvainojos par cinismu, bet tāda nu ir demokrātijas nepilnība - balsot šīs nākamās paaudzes nevar, attiecīgi... Tas, ko mēs pēdējā laikā esam redzējuši pasaulē, ir - ja parāds tikai aug, tad vienā brīdī investori, kuriem valstis cenšas savas parādsaistības pārdot, sāk jautāt: jūs vispār spēsiet to naudu atdot? Un tad sākas visādi nesmukumi, kurus redzējām, piemēram, Grieķijas gadījumā. Tātad likums ir mehānisms, lai to nepieļautu.
Savukārt Fiskālā padome ir nepieciešama tāpēc, ka politiķiem ir ļoti izteikta īstermiņa domāšana - viņus interesē pārvēlēšana pēc četriem, trim, diviem gadiem. Starp citu, mēs to pieredzējām vēl šā gada budžeta pieņemšanas procesā, kad pēkšņi parādījās optimistiskākas PVN iekasēšanas prognozes un papildus tērējamā summa palielinājās par, ja nekļūdos, vismaz 10 miljoniem latu. Būsim atklāti: šīs makroekonomiskās, nodokļu iekasēšanas prognozes ir instruments, kas ļauj politiķiem piekopt zināmu bezatbildību. Fiskālās padomes mērķis ir izveidot sargsuni, institūciju, kas apgrūtinātu šādu rīcību. Proti, padome neatkarīgi rēķinās prognozes, t. s. strukturālā deficīta apmērus. Un pievienos savu ziņojumu Saeimai, kurai, protams, ir galavārds. Padomē būs seši cilvēki - pusi virza, savstarpēji vienojoties Finanšu ministrija un Latvijas Banka, pusi - Saeima. Padomei būtu jāsāk funkcionēt 2014. gadā.
Pret Fiskālās disciplīnas likumu bija skaļi iebildumi gan Saeimā, gan arī starp ekonomistiem. To jēga: kad ir krīze, valstij jāuzņemas iniciatīva naudas ieplūdināšanā ekonomikā, un tad strikti ierobežojumi ir nevietā.
Sāksim ar to, ka minētie iebildumi nav pilnīgi zemē metami, jo mēs redzam - to skaitā globāli, ne tikai Latvijā, - ka tā ekonomikas daļa, kas atbildīga par investīciju finansēšanu (bankas, riska kapitāls utt.), kaut kādu iemeslu dēļ tā īsti labi nestrādā. No šī konstatējuma mūsu oponenti izdara secinājumu, ka atbildība jāuzņemas valstij. Piemēram, aizņemoties naudu, kas tālāk tiek novirzīta investīcijām. Bet tad ir jāsaprot, ka tā būs aizņemta nauda, kas radīs slogu nodokļu maksātājiem. Jo grūti iedomāties, ka nepieciešamo summu var atrast sabalansēta budžeta ietvaros - tad kādam ir jāņem nost. Pensijām? Izklausās šaubīgi, vai ne? Turklāt jāņem vērā, ka gan pēdējo gadu laikā, gan arī tuvākajā pārskatāmā nākotnē būtiskākais investīciju avots tomēr būs Eiropas Savienības nauda. Lai kā arī būtu, adekvātākais, smalkākais, ja gribat, valsts iejaukšanās mehānisms ir daudz piesauktā attīstības banka, kas būs. Un te svarīgi saprast, ka šai bankai nevajadzētu pašai teju vai rakstīt biznesa projektus un dalīt naudu, nevajadzīgi konkurējot ar privāto sektoru. Pareizi būtu, ka attīstības banka piedalītos ar garantijām vai kaut ko piefinansējot. Respektīvi, attīstības bankai nevajadzētu «pa taisno» izsniegt kredītus un piesaistīt iedzīvotāju noguldījumus. Mums jau ir Hipotēku bankas pieredze, kas ir diezgan katastrofāla.
Atvainojiet, bet šis uzstādījums būtiski atšķiras no citām dzirdētajām versijām, kas runā par attīstības banku kā, jā, valstij piederošu, bet pilnvērtīgu banku.
Hmm, nu tāpēc jau ir šīs ieilgušās diskusijas starp Finanšu un Ekonomikas ministrijām par to, kuras pārraudzībā šī banka būtu. Ja ir runa par, tā teikt, uzlabotu Hipotēku bankas variantu, tad, jā, Finanšu ministrijai būtu tā kā lielākas tiesības. Savukārt, ja mēs runājam par kaut ko līdzīgu paplašinātai, pastiprinātai Garantiju aģentūrai, tad loģiskāka būtu Ekonomikas ministrijas paspārne. Vilks un Pavļuts par šo tēmu diskutē jau ilgi, cik zinu, esot bijuši brīži, kad vienošanās gandrīz jau panākta, bet...
Pamatīgas domstarpības starp jūsu pārstāvēto Reformu partiju un Vienotību izraisīja arī Saeimas balsojums pirms nepilna mēneša, kas noraidīja grozījumus Būvniecības likumā (grozījumi paredz izmaiņas būvatļauju apstrīdēšanas regulējumā). Ņemot vērā, ka jautājums būtisks, kas tad notika? Neizrunājāt iepriekš?
Koalīcijas līmenī tas tiešām nebija izrunāts, jo nebija pamata uzskatīt, ka šis jautājums var izraisīt tik lielas domstarpības. Kaut vai tāpēc, ka par šo jautājumu ir bijušas vairākas premjera rezolūcijas. Pirmā uzdeva Tieslietu un Ekonomikas ministrijām veidot darba grupu jautājumu risināšanai, otrā - šo darbu pasteidzināt... Nu jā, attiecīgi mēs komisijā ņēmām minēto ministriju izstrādāto variantu -te jāpiebilst, ka Providus, kas piedalījās ministriju darba grupas sēdēs, nekādu iebildumu nebija - un lēmām to virzīt uz plenārsēdi. Atsevišķi no «lielā» Būvniecības likuma, par kura virzības ātrumu grūti spriest. Tautsaimniecības komisija grozījumus atbalstīja gandrīz vienbalsīgi. Man neienāca ne prātā, ka notiks divas lietas. Pirmā - Saskaņas centrs balsojumā atturēsies, lai gan SC pārstāvji komisijā bija «par». Otrā - ka «pret» būs arī daļa no Vienotības.
Manā skatījumā problēma ir tā, ka grozījumu pretinieki, Čepānes kundze un citi, kļūdaini saprot, kas ir sabiedrība un sabiedrības intereses. Iedomāsimies situāciju. Kāda lielveikala uzbūvēšana kaitētu blakus esošās mājas iedzīvotājiem - sliktāks skats pa logu, troksnis utt. Pieņemsim, ka šis būvprojekts samazinātu dzīvokļa vērtību šajā ēkā par 10 000 eiro. Un dzīvokļa saimniekam ir saprotama motivācija cīnīties pret projektu. Tiktāl skaidrs. Bet sabiedrība ir arī visi mikrorajona iedzīvotāji, kuriem tā veikala uzcelšana būtu izdevīga. Nianse tā, ka šiem pārējiem ieguvums ir, nu, 5-10 lati gadā un viņi attiecīgi nebūs tik aktīvi. Tomēr tas nenozīmē, ka nav jāmeklē kompromiss starp vienas ēkas un mikrorajona iedzīvotāju interesēm. Un vēl. Pašreizējā apstrīdēšanas kārtība rada situāciju, kad kāds no ēkas iedzīvotājiem saka: kāpēc man neprasīt kompensāciju nevis 10, bet, teiksim, 50 tūkstošu apmērā? Ja es varu tik vienkārši apturēt miljona vērtu projektu! Kur tie attīstītāji liksies... Manuprāt, tas nav pareizi. Un es ceru, ka tagad domstarpības ir izrunātas un koriģētie grozījumi tiks pieņemti.