Pirmdien Latvijas medijos un sociālajos tīklos izskanēja informācija, ka portālu Nozagts.com un Ukradeno.com, kuri izplata apkopotu negatīvu informāciju par Latviju un pozicionē Latviju kā neizdevušos valsti, īpašnieks ir prokremliskais aktīvists Ivans Staļnojs, kura īpašumā nonākusi arī izklaidējošu foto un video saturu pārpublicējošā Facebook lapa Toma joki, kurai ir aptuveni 150 000 sekotāju, un citas ar to saistītas lapas ar lielu sekotāju skaitu. Resurss sācis dalīties ar Nozagts.com savāktajiem materiāliem. Tāpat pasaules mediji regulāri ziņo par viltus ziņu portāliem, kas apzināti strādā, lai sētu dezinformāciju par, piemēram, jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa konkurenti vēlēšanās Hilariju Klintoni.
Par šīm tendencēm un iespējamo ietekmi uz sabiedrību portāls Diena.lv sazinājās ar RSU asociēto profesoru komunikācijas zinātnē Sergeju Kruku.
Vai, jūsuprāt, šādu viltus ziņu portālu un Facebook lapu iekļaušanās informācijas apritē ietekmē mediju lietotājus?
Šeit ir jautājums, kas ir informācijas aprite, kas ir informācijas telpa. Tos bieži pie mums izmanto, un doma, ka tas viss automātiski notiek. Bet nevajag aizmirst, ka cilvēkam taču ir sava ikdienas pieredze, ar ko tad viņi gribot negribot salīdzina šo saņemto informāciju. Ja runājam par ietekmi, tad jāskatās uz cilvēku uzvedību, neko tādu uzvedībā neesmu redzējis, lai runātu par informācijas ietekmi.
Tātad dalās, jo tas ir kaut kas interesants, jo tas pasvītro viņu šī brīža noskaņojumu?
Tas ir jautājums viņiem. Es te varu teoretizēt un izdarīt secinājumus, bet vienīgais, ko tie cilvēki izdara - varbūt, izlasa ziņu, varbūt uzmanīgi, varbūt konspektē. Tas, ko viņi šobrīd izdara, ir nošēro, citas darbības es neredzu.
Pēdējā laikā ārvalstu mediji, piemēram, BBC, ir ļoti pieķērušies viltus ziņu (fake news - angļu val.) tēmai. Kā jums šķiet, vai Latvijā arī varētu parādīties šādi portāli, kas nevis izplata, pieņemsim, iekrāsotas ziņas un smieklīgas bildītes, kā tie paši Toma joki, bet apzināti rada nepatiesu informāciju?
Stāsts ir par to, vai baumu aprite pieaugs vai nē. Jo nenoteiktāka būs situācija, kā, piemēram, mikrouzņēmumu īpašnieku gadījumā par nodokļiem - var redzēt, ka cilvēkiem ir neskaidrības, viņi tur daudz ko nesaprot gan no jūsu informācijas (tradicionālajiem ziņu portāliem - red.), gan valdības izsūtītās informācijas. Tāpēc, jo neskaidrāka informācija, tā ir baumu teorija, jo neskaidrāka situācija un jo būtiskāka šī lieta ir cilvēkam, jo lielāka varbūtība, ka izplatīsies baumas.
Atkal skatieties gan Latvijas Nacionālās attīstības plānu, gan valsts komunikācijas politikas nostādnes, tur pateikts, ka vajag kvalitatīvu informāciju, vajag informēt sabiedrību, bet viņi to īsti nedara.
Tātad šeit akmens ir arī tā saukto mainstream mediju un valsts pārvaldes lauciņā?
Jā, tātad baumu teorija un prakse mums to demonstrē. Situācija ir ļoti neskaidra ar to, ko dara Saeima un valdība, tas tieši skar vairākus indivīdus, un viņiem tas ir būtiski, tāpēc ir iemesls šādai baumu izplatībai, ko tagad sauc par fake jeb viltus ziņām. Iepriekš tas nav bijis tik aktuāli, jo iepriekš valdība un parlaments nebija tā ķēries klāt indivīdam, bija lielie ekonomiskie jautājumi, kas attiecās uz makroekonomiku un lielajiem uzņēmumiem. 2009. gadā, kad bija vēlme panākt, lai sēņu tirgotāji uz ceļa arī maksā nodokli, bija asa pretreakcija.
Indivīds, kas to lasa, samēro to ar savu dzīvi un neko nesaprot. Nezina kā plānot savu nākot, tāpēc tā ir laba augsme baumu izplatīšanai.
Šobrīd tiek runāts, ka cilvēki, pateicoties sociālajiem tīkliem, dzīvo savos informācijas burbuļos, kas viņiem dod tikai to informāciju, kura viņiem patīk. Vai mediju lietotprasmes un kritiskās domāšanas mācības, piemēram, skolas audzināšanas stundās varētu palīdzēt?
Viņiem bieži vien neko citu nedod. Es pagūglēju kaut ko, kas man vajadzīgs darbam, un pēc tam es neko citu Facebook neredzu. Bet es gribētu teikt, ka nevajag šo indivīdus uztvert kā idiotus. Viņi atlasa to informāciju un skatās to, kas attiecas uz viņa ikdienas vajadzībām, kas rezonē ar ikdienas pieredzi.
Mēs jau lasām arī fantastiku un visādas muļķības žurnālos, bet mēs skaidri atdalām, kur ir realitāte, kur tā nav. Mēs apzināmies reālo dzīvi. Neesmu redzējis, ka Latvijā kā Japānā būtu cilvēki, kas baidās no socializācijas un sēž mājās. Nevajag uz medijiem to visu norakstīt. Es baidos, ka valdība, redzot jebkādas problēmas, noraksta to uz medijiem. Tur ir tā lielākā bīstamība.
elementāri