Elbakjans: Ghetto nedegradē, bet ceļ

Cieņa pret sevi un apkārtējiem ir svarīga! Tas ir visa pamatā - kā ģimenē, tā draugu kompānijā, kā mīlestībā, tā draudzībā." Ghetto games darbojas jau septīto gadu. Kā atzinība visai kustībai ir TOYP balvas nominācija Raimondam.Fragments no intervijas:Kādas bija jūsu emocijas, uzzinot, ka esat Latvijas kandidāts TOYP balvai pasaulē?Jāteic, ka pēdējos gados ir saņemtas daudz un dažādas balvas. Protams, vienmēr patīkami saņemt atzinību, īpaši, ja redzi, ka līdzās ir tādas izcilas personības, kas arī bijušas TOYP nominanti, kā Mārtiņš Sirmais, Andris Rubīns, dakteris Klauns. Lielā mērā es šo balvu uztveru kā pagodinājumu visai Ghetto games komandai. Ghetto stāsts ir specifisks, pielāgots Latvijas sabiedrībai, tam, kādi mēs esam. Mēs par savu foršo pieredzi varam izstāstīt pasaulei, bet, vai kādai citai valstij izdosies to atkārtot, es stipri šaubos.Jūs darbojaties jau septīto gadu un zināmā sabiedrības daļā esat ļoti pazīstami. Tomēr pastāstiet plašākai sabiedrībai, kas, iespējams, par Ghetto neko nav dzirdējusi, kā projekts aizsākās, kāpēc tas radās?Pirms septiņiem gadiem, krīzes augstākajā punktā, mēs vēlējamies sev un saviem draugiem sarīkot ielu basketbola turnīrus, jo daudzus, arī mani pašu, bija pārņēmis baigais izmisums un pesimisms. Gribējās pasportot, padarboties. Kad sākām meklēt atbalstītājus un sponsorus, saskārāmies ar lielu skepsi. Diemžēl šādu atbalstītāju ir maz, pārsvarā brutāli tiek pirkta reklāmas vieta. Taču man likās, ka šī ideja ir ļoti pozitīva. Kopā ar biedrību Avantis apvienojām spēkus, un ideja aizgāja. Pamazām projekts apvienoja visu ielu kultūru - ielu vingrošanu, freestyle battles, ielu dejas utt. Šo septiņu gadu laikā esam skaidri sapratuši, kas ir mūsu mērķauditorija un ko mēs ar to visu gribam pateikt.Jūs projekta nosaukumā esat apzināti izvēlējušies ielikt jēdzienu "ghetto", kam ir diezgan negatīva konotācija. Kāpēc jums tas šķita svarīgi?Pirms septiņiem gadiem projekts saucās street basket extreme, vārdu "ghetto" es pateicu pilnīgi nejauši. Sākumā tas bija tikai joks. Taču tad tas jau iegājās oficiāli. Toreiz Grīziņkalna rajons bija pilns ar prostitūtām, narkomāniem, uzkopjot parku, regulāri atradām izlietotas šļirces. Bija tāda geto sajūta. Tā iegājās ghetto basket un ghetto games. Šodien jaunietim pasakot ghetto, viņam nav negatīvu izjūtu, bet acu priekšā zib dažādas aktivitātes, turklāt bez alkohola un narkotikām.Kā jūs raksturotu jauniešus, kas piedalās Ghetto games aktivitātēs?Viņi ir vecumā no 13 līdz 30 gadiem un ir ļoti aktīvi un enerģiski, varbūt arī nedaudz agresīvi. Ghetto ir izveidots par tādu aktivitāšu kopumu, kāda man pietrūka bērnībā. Vieta, kur tu vari izpausties un, jā, arī izālēties. Mēs atbalstām jebkādu saprātīgu vēlmi izlēkt no pūļa, izcelties. Ne vienmēr to var izdarīt klasiskā sporta skolā vai sporta klubā. Protams, starp mūsējiem ir arī daudz sporta skolu audzēkņu. Ghetto ir liels mikslis - ir jaunieši no pārtikušām ģimenēm, no mazturīgām, no labvēlīgām un ne tik labvēlīgām ģimenēm. Un tieši šī dažādība arī rada spēcīgas personības.Vai alkohola nelietošana ir konceptuāls uzstādījums?Jā. Tas ir pilnībā aizliegts. Neviens pat netuvojas teritorijai ar alkohola pudeli.Jūsu kustība ir visnotaļ atvērta. Vai tas nozīmē, ka jūs savā pulkā labprāt redzētu arī jauniešus no bēgļu ģimenēm?Man primārais ir cilvēks, nevis bēglis vai nebēglis. Ja cilvēks spēj integrēties sabiedrībā, man ir vienalga, kāda viņam ir ādas krāsa un cik daudz naudas kabatā. Es tiku audzināts pēc principa - nedari otram to, ko tu negribi, lai tev dara. Mūsu gadījumā mēs tikai varētu palīdzēt šiem jauniešiem integrēties sabiedrībā. Jau tagad mēs katru gadu uzņemam jauniešus no ASV, Kanādas, Vācijas, Serbijas un citām valstīm. Ja visā pasaulē notiek globalizācija, arī mums to vajadzētu saprast un pieņemt.Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 15.oktobra, numurā!