Grūti prognozēt, cik lavīnveidīgi pieaugs šādu gadījumu skaits, jo ierastā tendence liecina, ka līdzīga veida uz emocijām balstītas aktivitātes notiek ne ilgāk kā pāris nedēļu pēc kāda konkrēta notikuma. Pēc tam emocijas nogulstas, un atgriežas pragmatiska domāšana, kas jau vairāk balstīta citos faktoros. Nenoliegšu, uzzinot vēlēšanu rezultātus pašvaldībā, kurā pats esmu deklarēts, arī vienā brīdī bija doma – varbūt mainīt deklarēto adresi, kas mainītu tikai manu samaksāto nodokļu gala adresi un vēl pāris nebūtisku nianšu, bet kopumā neko nesarežģītu manā ikdienā. Tomēr īsti nesaskatīju šādas rīcības jēgu, jo faktiski līdz ar to es pats atteiktos no iespējas izmantot savas tiesības un ietekmēt pašvaldības rīcības politiku arī šajos nākamajos četros gados, piemēram, aktīvi prasot uzvarētāju priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu. Turklāt līdz pat kalendārā gada beigām nodokļi tāpat turpinās ieplūst "vecajā kasītē".
Šķiet, līdz galam neizprotam savas pilsoņa tiesības un iespējas daudz vairāk ietekmēt vietēja un valsts mēroga politiskos procesus.
Nekorekta ir propaganda, ka piedalīšanās vēlēšanās ir pilsoņu pienākums. Nekur nekas tāds nav rakstīts! Tās ir mūsu tiesības, nevis pienākums. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka daudzi neaiziet uz vēlēšanām tieši tāpēc, ka netaisās šo "pienākumu" pildīt, lai nejustos līdzvainīgi par to, ka pie varas nonākuši "nepareizie" . Lai arī kādas būtu pasaules tendences, tomēr uzskatu, ka ir traģiska situācija, kad vēlēšanās piedalās knapi puse balsstiesīgo. Taču jau uzreiz pēc vēlēšanām gan uzrodas tik daudz kritiķu un "viedo zinātāju", kas aizgūtnēm kritizē tos, kuri ir izmantojuši savas tiesības balsot.
Starp citu, kāds gudrais reiz teica – demokrātija ir vairākuma diktatūra. Lai arī kā, vairākums no balsojušajiem ir lēmuši šādi. Mazākumā palika otra puse balsojušo, kuriem pievienojami vienaldzīgie. Protams, var emocionāli izdeklarēties pēc zaudējuma. Tomēr prātīgāk ir nebūt vienaldzīgiem īstajā brīdī.
Tieši tā jau
Kā šo visu redz
reptilis