Manuprāt, uzmanība no taupības pasākumiem ir jāpievērš tam, kas valdībai būtu jādara, lai palielinātu tautsaimniecības izaugsmi un celtu iedzīvotāju labklājību. Mēs varam mēģināt izgudrot velosipēdu no jauna vai varam arī novērot, ko dara un ir darījuši mūsu kaimiņi.
Vispirms varam vērot mūsu bagāto kaimiņu ar nabadzīgo tautu - Krieviju. Krievijā ir milzu dabas resursu bagātības - nafta un gāze - , kuras tā veiksmīgi pārdod (pārsvarā Eiropā), pelnot daudz naudas. Tajā pašā laikā šī nauda paliek neliela iedzīvotāju slāņa pārziņā, par ko liecina augstais ienākumu nevienlīdzības sadales rādītājs (Gini koeficients), kas Krievijā ir divas reizes augstāks nekā, piemēram, Somijā vai Zviedrijā. Tāpat Krievija iegulda maz līdzekļu tautsaimniecības dažādošanā un zinātnes/pētniecības attīstībā, kas nav saistīta ar tās militārajām vajadzībām, kurām Krievija tērē virs 4% no IKP. Krievijā naudu nopelna, bet tālāk to nogādā ārzemēs, kur tā ir lielākā drošībā. Tur naudas ekspatriācija ik gadus ir augsta, piemēram, 2011. gadā attiecībā pret 2010. gadu tā palielinājās divas reizes, sasniedzot 84 miljardus ASV dolāru. Krievu nauda pērk futbola komandas un nekustamos īpašumus Anglijā, nevis tiek ieguldīta augstvērtīgā ražošanā savā zemē.
Ja pavēršam mūsu skatu ziemeļu un rietumu virzienā, aina pilnībā izmainās. Mūsu ziemeļu kaimiņvalstis izceļas ne tikai ar sakārtotu tiesisko sistēmu, bet arī ar salīdzinoši ļoti lielu iedzīvotāju turību. Piemēram, Zviedrijā un Somijā IKP uz vienu iedzīvotāju 2010. gadā bija virs EUR 33 000, savukārt Latvijā tas bija EUR 8000. Kā viņi var to atļauties? Iemesli ir dažādi, taču skaidrs ir viens - viņi iegulda nopietnus līdzekļus, lai attīstītu savu cilvēku spējas. Abās valstīs industrija un ražošana ir ne tikai labi attīstīta, bet tā spēj saražot preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, tātad nopelnīt vairāk par katru pārdoto vienību. Uzņēmums, kas pārdod vērtīgas un dārgas preces, var atļauties maksāt darbiniekiem lielākas algas. Taču tas ir koks ar diviem galiem - lai saražotu sarežģītus priekšmetus, ir vajadzīgas labas iekārtas, ļoti kvalificēti cilvēki un nauda, kas apmaksā pētniecību jaunu produktu izgudrošanai.
Latvijā pēdējos divos gadus ir notikusi eksporta atdzimšana. Pērnā gadā eksporta pieaugums pārsniedza 28%! Tas pats par sevi ir ļoti labs rādītājs - eksporta uzņēmumi nopelna naudu ārzemēs un to atved uz Latviju, kamēr pārējie uzņēmumi pārdala valstī jau esošo naudas masu. Tomēr mūsu darbaspēka vidējā alga pēc nodokļu nomaksas joprojām ir tikai 28,7% no Eiropas vidējās. Kāpēc? Iemesls ir vienkāršs - lielākā daļa mūsu eksportētāju pārdod preces ar zemāku pievienoto vērtību, tāpēc viņi nevar atļauties maksāt prāvas algas. Cik nopelna, tik arī maksā. Mūsu eksporta sektorā preces ar augstu pievienoto vērtību ir zem 6% no visām eksportētajām precēm, Somijā - 14%, bet Zviedrijā gandrīz 15%! Latvijā rūpniecība veido apmēram 20% IKP, bet Somijā un Zviedrijā virs 26% IKP. Ne tikai mūsu rūpniecības devums tautsaimniecībā kopumā ir mazāks nekā mūsu kaimiņvalstīs, tas pats mazums pārsvarā ražo preces ar zemu pievienoto vērtību. Latvijas mērķim jābūt: veicināt aizvien lielāku preču ražošanas īpatsvaru, kuras starptautiskā tirgū var pārdot par augstu cenu. Kā to panākt?
Ja vērojam mūsu Ziemeļvalstu kaimiņus (pat igauņus), tad atbilde šķiet vienkārša. Valstis, kuras spēj uzturēt ražošanas sektoru ar augstu pievienoto vērtību, pamatīgi iegulda naudu pētniecībā un attīstībā. Kopš krīzes sākuma Latvijā gan privātā, gan publiskā sektora kopīgais ieguldījums šajā nozarē ir samazinājies. 2010. gadā tas veidoja tikai 0,6% no IKP. Salīdzinājumam - ES iegulda vidēji 2% no IKP, bet Somijā - vairāk nekā 3,8% no IKP pētniecībā un attīstībā. Uzņēmumi labprāt arī iegulda un attīsta savu darbību šajās valstīs, jo ir pretimnākšana no valdības puses - gan sagatavojot kvalificētu darbaspēku, gan nodrošinot nepieciešamo infrastruktūru.
Ja Latvijā mēs nemainīsim ne tikai savu attieksmi, bet arī savu darbību un neieguldīsim pietiekami pētniecībā un attīstībā, mums nekad neveidosies labvēlīga augsne kvalitatīviem ieguldījumiem mūsu tautsaimniecībā. Mēs paliksim kā zāģmateriālus un pārtikas produktus ražojoša valsts. Tie, protams, ir svarīgi un vērtīgi eksporta produkti, bet to pievienotā vērtība ir salīdzinoši zema, kas nozīmē, ka šajās nozarēs nekad nevarēs maksāt prāvas algas.
Mums ir liels izaicinājums mainīt mūsu iedzīvotāju (un tautiešu ārzemēs) viedokli par dzīvi Latvijā. Protams, mēs varam atsaukties uz «tēvzemes mīlestību», taču, ja neuzlabosim tautsaimniecības situāciju kopumā, tad emigrāciju un zemo dzimstību mēs nekādi nevarēsim mainīt. Tāpēc mums jau šodien ir jāiegulda vairāk naudas gan izglītības sistēmā, gan zinātnē, pētniecībā un attīstībā. Tā valdība uzlabotu uzņēmējdarbības augsni, lai nākotnē ne tikai palielinātos nodarbināto skaits, bet arī algu līmenis pieaugtu un būtu konkurētspējīgs ar pārējo Ziemeļeiropu.