Bieži varam novērot sekojošu ainu - pašvaldība ir atradusi naudu, lai ieklātu jaunus betona bruģus gar ielām, caur parkiem un citur, bet jaunieklātais bruģis neseko cilvēku ierastajām takām un viņi to neizmanto. Cilvēki turpina iet pa iemītām takām, kuras parasti mēdz būt taisnākais un loģiskākais ceļš.
Mūsu nodokļu sistēma valstī bieži ir kā bruģis, kas netiek klāts pa loģisko taku, bet virzās tur, kur neviens nav gatavs iet. Rezultātā - liela ēnu ekonomika, traucēti konkurētspējas apstākļi un līdz ar to arī nelabvēlīga investīciju vide ar izrietošo augsto bezdarbu un budžeta ienākumu trūkumu.
Nodokļu sistēmai ir jābūt loģiskai un saprotamai, lai to ievērotu. Lai valstij klātos labi, tad šai sistēmai būtu jāveicina nodarbinātība, lai no palielinātas ekonomiskās aktivitātes varētu iekasēt pietiekami daudz nodokļos, noturot pēc iespējas zemākas likmes.
Nesen valdība ir pieņēmusi divus kļūdainus lēmumus - (1) palielināt minimālo algu par 10 eiro, nevis neapliekamo minimumu un (2) prasīt darba devējiem samaksāt pilnu sociālo nodokli par cilvēku, kurš strādā tikai daļu slodzes. Tas ir tieši tāpat, kā ieklāt jauno bruģi tur, kur neviens nav gājis un neies.
Tas, ka daudzi Latvijā nemaksā pilnu nodokļu summu, ir jāpieņem kā fakts. Mums joprojām ir “aplokšņu” algas, jo Latvijas salīdzinoši zemajām algām nodokļu slogs ir ļoti augsts. Maksājot visu, pie katra nopelnītā eiro darba devējam valstī ir jāmaksā līdz 80 centiem (atkarībā no ģimenes stāvokļa utt.). Algām zem 1000 eiro mēnesī šis ir lielāks slogs nekā “dārgajās” Skandināvijas valstīs. Daudzi saprot, ka to atļauties nevar. Izvēle tātad ir starp to, lai izbeigtu uzņēmējdarbību, vai to turpināt, daļēji apejot nodokļu sistēmu. Abi varianti valstij ir slikti.
Minimālo algu maksā divos gadījumos - par mazkvalificētu darbu vai kvalificētam darbam kā “oficiālo” daļu no pilnas algas, pārējo maksājot “aploksnē”. Palielinot minimālo algu samazinās uzņēmēju interese darbā pieņemt mazkvalificētu darbaspēku, piemēram, gados jaunus cilvēkus. Jo augstāka minimālā alga, jo lielāka tieksme vai nu darbinieku darbā nepieņemt, vai pieņemt pilnīgi neoficiāli, nemaksājot darba nodokļus vispār. Rezultātā ir gaidāms, ka lēmums palielināt minimālo algu tikai palielinās ēnu ekonomiku. Ēnu ekonomika, savukārt, kropļo konkurences apstākļus tirgū, kas vēl tālāk samazina investīcijas un palielina bezdarbu. Apburts loks, no kura ir jāizkļūst.
Ja valsts vēlas veicināt nodarbinātību un samazināt ēnu ekonomiku, tad ir jāpalielina neapliekamais minimums, lai no katra izmaksātā eiro vairāk naudas ir darbiniekam, bet mazāk valstij. Valsts kases ieņēmums varētu palielināt lielāka ekonomiskā aktivitāte un samazināta ēnu ekonomika. Valsts labklājību necels lielāks nodokļu slogs. Tā pieaugs tikai tad, kad palielināsies patiesā ekonomiskā aktivitāte.
Otrs kļūdainais valdības lēmums - iekasēt pilnu sociālo nodokli par daļēji nodarbinātu darbinieku. Tas tikai un vienīgi veicinās nelegālās nodarbinātības pieaugumu. Valdība kļūdaini uzskata, ka visi daļēji nodarbinātie cilvēki ir tikai aizsegs nodokļu nemaksāšanai - faktiski visi strādā uz pilnu slodzi, bet melīgi stāsta, ka tikai daļa slodzes. Protams, tādi arī droši vien pastāv. Taču nodokļu politiku nedrīkst būvēt uz pieņēmumu, ka visi ir krāpnieki. Daudzi tik tiešām strādā daļu slodzi, īpaši studenti un gados vecāki cilvēki. Uzliekot lielāku nodokļu slogu uz šiem cilvēkiem tiks veicināta vai nu viņu atlaišanu, vai pāreju uz pilnīgi “neoficiālu” darba apmaksu. Atkal - abi varianti valstij ir slikti.
Ilgu laiku politiķu vidū dominējošais viedoklis ir bijis celt nodokļus ar mērķi iekasēt vairāk un pēc tam pārdalīt. Šī domāšana ved strupceļā. Mūsu valstī cilvēki nav muļķi. Viņi seko loģiskiem norādījumiem, bet apiet acīmredzamas muļķības. Ja no valsts puses prasības būs loģiskas, tad sistēma attīstīsies gludi. Ja valdība turpinās bruģēt takas tur, kur neviens neies, cilvēku neapmierinātība ar valsts pārvaldi tikai augs.