Jūs esat Latvijas latvietis vai Anglijas latvietis?
Es esmu kārtīgs latvietis. Simts procentīgi latvietis. Tas, ka esmu dzimis Anglijā un tur audzis, ir sekas mūsu okupācijai. Kad okupācija beidzās, man bija iespēja atgriezties, un es atgriezos «uz pilnu laiku» 2002. gadā.
Un kā jūs komentētu Valsts prezidenta izteikumus pagājušajā nedēļā par tiem Latvijas latviešiem?
Vispirms gribu uzsvērt, ka cienu Andri Bērziņu gan kā prezidentu, gan kā cilvēku. Šinī gadījumā uzskatu, ka viņš savu domu tā īsti līdz galam nav noformulējis. Man liekas, es saprotu to domu, un tā varētu būt tāda - tanī laikā, kad mēs centāmies iestāties NATO un Eiropas Savienībā, kad mūsu dienestiem bija tik svarīgi veidot savas attiecības ar mūsu partnerdienestiem, tad tāds cilvēks ar to pieredzi, kas man ir, bija taisni īstajā vietā. Tad, kad tas darbs ir padarīts, varbūt var meklēt kādu, kam ir citas priekšrocības, nu, piemēram, daudz labākas zināšanas krievu valodā.
Un tomēr vēl divi komentāri. Laikā, kad Saeimā runā par dubultpilsonību, mēs mēģinām atgūt aizbraukušos tautiešus, tad runāt par īstiem un neīstiem latviešiem vai Latvijas un nelatvijas latviešiem - tas izklausās mazliet vecmodīgi. Un otrkārt, jāņem vērā, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir ārējais dienests, pie kam tāds maziņš, un, lai ko izdarītu, sadarbība ar partneriem ir ļoti svarīga, un līdz ar to svarīga tā direktora diplomātiskā darba daļā.
Ir samērā izplatīts tāds nedaudz mītisks uzskats par SAB kā par tādu galveno Latvijas politisko slependienestu. Kas tad ir SAB galvenās funkcijas?
Pirmkārt, SAB ir viena no trim valsts drošības iestādēm (kopā ar Drošības policiju un Militārās izlūkošana un drošības dienestu). Kādēļ mums ir trīs drošības iestādes tik mazā valstī? Es uzskatu, ka tā ir ļoti pareizi, tāpēc ka nav viena civilā dienesta, kas tad būtu tāds mazs VDK. Un tāpēc, ka ir Drošības policija un ir arī SAB, viena dienesta priekšnieks nepaliek par tik svarīgu politisku objektu, lai daudz kas varētu tikt upurēts, lai iegūtu tur ietekmi.
Ko SAB dara - nešaubīgi daudzus uzdevumus pasaka likums. Likums ir plašs, bet īpaši pēc 2004. gada, kad bija valsts drošības iestāžu reforma, tad daudz sīkāk tika sadalītas atbildības, lai nebūtu dublēšanās. SAB atbild par ārējo izlūkošanu - tas ir sniegt valsts vadītājiem informāciju, uz kuras pamata tā var pieņemt Latvijas interesēm visatbilstošākos lēmumus. Ir arī pretizlūkošana, kas nozīmē skatīties, lai svešu dienestu darbinieki nekaitētu valsts interesēm. Kas nozīmē arī kādreiz svešu dienestu darbinieku izraidīšanu no valsts.
Tad mēs arī pārraugām valsts, Eiropas un NATO noslēpumus, kuru sakarā arī izsniedzam visaugstākā līmeņa pielaides darbam ar valsts noslēpumu. Kas arī nosaka, kāpēc SAB direktors ir tik atbildīga persona.
Un visbeidzot, mūsu kontrolē ir sistēma, ar kuras palīdzību šajā valstī var pārtvert sarunas un ko lieto dažādi Latvijas operatīvās darbības subjekti. Mums ir izdevies pēdējos gados rast tādu sistēmu, par kuru visi vairāk vai mazāk ir pārliecināti, ka to izmantot nelikumīgā veidā nav iespējams.
Kas uzrauga jūsu darbību?
Mūs uzrauga piecos dažādos veidos. Likumību, kas ir vissvarīgākais, uzrauga Ģenerālprokuratūra. Tur ir īpaši pilnvarots virsprokurors, kuram ir tiesības iepazīties ar vissensitīvākajām lietām. Mūsu parlamentāro politisko pārraudzību veic Saeimas Nacionālās drošības komisija. Tur visiem deputātiem ir pielaides, un tur es kā direktors varu ziņot par jebkuriem jautājumiem. Mūsu finanses uzrauga Valsts kontrole, un, piemēram, valsts kontroliere ik pa sešiem mēnešiem personīgi pārbauda mūsu operatīvos tēriņus.
No valdības puses formāli mūs pārrauga tieslietu ministrs, kaut ar likumu ir noteikts, ka pārrauga Ministru kabinets. Un tas rada jautājumus par budžetu, kas varbūt jaunajam SAB direktoram būtu jārisina. Jo tieslietu ministram ir daudz citu atbildību, citu prioritāšu arī sava budžeta veidošanā, un SAB nonāk tāda pabērna lomā. SAB direktoram Saeima ir uzdevusi daudz citu atbildību, bet tā īsti nav iedevusi līdzekļus, kā tās risināt. Ja to dara vienas nozares ministrs, kam pašam ir savas problēmas...
Un visbeidzot - mūs pārrauga Augstākās tiesas tiesneši, kas sankcionē atsevišķas mūsu operatīvās darbības.
Un kādam būtu jābūt nākamajam SAB direktoram? Vai uzskatāt - ne no dienestu vidus?
Jāsaka, ka par šo jautājumu esmu ļoti daudz domājis. Un savas karjeras gados esmu redzējis, kā daudzos mūsu partnerdienestos priekšnieki ir nākuši un gājuši. Un mans viedoklis ir - kaut arī nešaubīgi mēs varētu atrast cilvēkus no dienesta iekšpuses, es domāju, ka tieši SAB būtu labāk ņemt kādu cilvēku no ārpuses. Drošības policijai tas noteikti nederētu, viņiem vajadzīgs profesionālis, kuram ir korporatīvā atmiņa, kurš zina, kas noticis, kurš prefekti pārzina likumdošanu. SAB gadījumā - tas ir maziņš, maziņš dienests, bet pilns ar augsta līmeņa speciālistiem, tāpēc tieši vajag kādu no ārpuses, kas atnāk un saka - jā, bet kāpēc jūs to darāt šādā veidā, varbūt var pamēģināt savādāk? Un pamēģināt.
Bet kādi kritēriji?
Es nosauktu trīs kritērijus. Vispirms viņam ir jābūt ar vadības pieredzi. Pie kam ar vadības pieredzi tieši Latvijā. Tas varētu būt kāds diplomāts, bijušais vēstnieks vai augstākstāvošs Ģenerālprokuratūras darbinieks, vai tiesnesis, vai valsts sekretārs. Kas saprot - kā Valsts prezidents teica - kā procesi darbojas Latvijā.
Otrs - viņam vajadzīga izglītība un skatījums. Tas nozīmē ne tikai labas kvalitātes angļu un krievu valoda, bet arī saprašana par politiskajiem procesiem, gan kā tie notiek Latvijā iekšienē, gan starptautiski. Kādi zemūdens akmeņi iespējami, un kā vislabāk piesaistīt citu, mums draudzīgu dienestu palīdzību.
Un trešais, nešaubīgi ir jābūt nevainojamai reputācijai. Un tāpēc svarīgi, lai tam cilvēkam nebūtu kāda politiska un ekonomiska angažētība. Piemēram, ja cilvēks ir bijis kādā politiskajā partijā un viņam nāksies lemt, vai kādam politiķim no šīs partijas piešķirt pielaidi valsts noslēpumam, viņa objektivitāte var tikt apšaubīta, pat ja viss it kā būs darīts pēc labākās sirdsapziņas.
Vai Jānis Maizītis šādā ziņā būtu labs kandidāts?
Es netaisos komentēt nevienu specifisku kandidātu. Tā ir Nacionālās drošības padomes kompetence, un viņi izvēlēsies. Tomēr man ir jāsaka - kandidātam būs nepieciešama pirmās kategorijas pielaide sevišķi slepeniem valsts noslēpumiem, un tur mums būs savs sakāmais. Sava veida veto tiesības. Bet tās ir tās veto tiesības, ko Saeima divreiz man ir uzticējusi. Un es nekautrējos izmantot šīs tiesības, tajā skaitā tāpēc, ka zinu, ka ģenerālprokurors var pārbaudīt manu lēmumu likumību. Un līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad būtu konstatēts, ka šāds lēmums būtu bijis prettiesisks.
Kas ir tas, ko jūs kā labu mantojumu nodosiet nākamajam direktoram?
Pats svarīgākais varbūt bija sākumā, 2004. gadā, kad iekļuvām NATO un ES. NATO bija prasības tieši valsts drošības iestādēm, un diezgan pamatīgi bija jāpiestrādā. Jāsaka, ja Kamaldiņš nebūtu ieguldījis savu darbu, tad mēs tik un tā nebūtu varējuši tik īsā laikā paveikt. Tas tomēr ir komandas darbs, tas ir stafetes darbs. Otrs ir veiksmīgā NATO galotņu sanāksme 2009. gadā. Tā, manuprāt, nostiprināja mūsu pozīcijas NATO un mums, dienestiem, iemācīja ļoti daudz, par ko mēs joprojām varam priecāties. Trešais ir jaunizveidotās NATO Civilās izlūkošanas komitejas, kuras priekšsēdētāja amats man bija jāpilda pirmajā tās darba gadā. Mums bija jāizveido pilnīgi jaunas sistēmas un struktūras NATO ietvaros. Šajā komitejā ietilpst 43 dažādi dienesti. Tā ka - tas bija milzīgs izaicinājums. Ļoti patīkami dzirdēt ne vien no kolēģiem, bet arī no NATO augstu stāvošiem ierēdņiem un ģenerālsekretāra vietnieka, ka tas darbs bija labi paveikts.
Cik lielā mērā NATO novērtē mūsu izlūkošanas kapacitātes pienesumus kopējai NATO izlūkošanai?
Kopā ar kolēģiem vairakkārt esam pierādījuši, ka no visām ES un NATO valstīm mēs Latvijā, un es nedomāju tikai dienestus, saprotam Krievijas Federāciju labāk nekā jebkurš cits. Tas ir tāpēc, ka mums ir tik daudz krievvalodīgo pilsoņu, mums ir tik ciešas saiknes ar Krieviju, ekonomiski un kulturāli, tagad arī tūrismā. Pret krievu valodu nenotiek diskriminācija, viņiem patīk braukt uz Latviju, jo šeit visi runā krieviski. Viņi te jūtas ērti. Tas nozīmē, ka arī mums no tā ir savs labums. Ar to mēs varam palīdzēt saviem partnerdienestiem, kur tikai speciālisti var mēģināt saprast krievu mentalitāti un to, kas notiek Krievijā.
Vēl nesen portālā Pietiek.com bija vesela sērija par vienu no jūsu darbiniekiem. No SAB puses publiski paskaidrojumi pēc tam nesekoja. Vai jūs uzskatījāt par nevajadzīgu skaidrot Pietiek.com publicēto?
Jā, bet visu šo sēriju nepārņēma nedz Diena, nedz kāds cits. Es domāju, ka gan jau jūsu lasītājam nav grūti uzminēt, kas tur, aizkulisēs, notiek. Ne jau tas ir sagadīšanās dēļ, ka šāda kampaņa tika rīkota. Lai kampaņa būtu veiksmīga, vajag kaut kādu pretreakciju. Līdzko ir pretreakcija, var uz to uzkosties un purināt diezgan ilgi. Tādēļ mēs nereaģējām. Tai pašā laikā, ja ir saņemti iesniegumi, kādi ir bijuši, par kādu no mūsu darbiniekiem - Sparānu vai kādu citu, tad mēs to taisnā ceļā nododam prokuratūrai. Lai tā objektīvi pārbauda, vai tur kaut kas ir vai nav.
(Visu interviju lasiet 26.septembra laikrakstā Diena)