Iespējams, tik skopa attieksme pret šo faktu plašu publiskošanu ir saistīta ar abu pušu izpratni, ka militāra konflikta atsākšanās (iepriekš tas beidzās 1994. gadā) nav izdevīga nevienai no pusēm. Nedz ekonomiski daudz stiprākajai Azerbaidžānai, kas, pateicoties naftai un gāzei, uzaudzējusi militārus muskuļus ar iegādāto kara apbruņojumu un lielāku armiju, nedz Maskavas reģiona satelītam Armēnijai, kuras teritorijā atrodas Krievijas bruņoto spēku bāzes. Ar bažām notikumus vēro trešā Dienvidkaukāza valsts Gruzija. Tur ievērota zināma sakarība. Apšaudes starp azerbaidžāņiem un armēņiem, kas okupējuši prāvu daļu Azerbaidžānas, sākušās tieši pēc ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones nesenās vizītes visās trijās šajās valstīs un esot Maskavas izprovocētas. Tā teikt, lai redz, kas reģionā patiesais saimnieks. Iepriekšējo reizi pēc tam, kad 2008. gadā Gruzijā bija ieradusies Klintones priekšgājēja valsts sekretāres amatā Kondolīza Raisa, notika Krievijas armijas iebrukums Gruzijā.
Tbilisi nopietni vēro armēņu un azerbaidžāņu attiecību attīstību un saprot, ka nopietna militāra konfrontācija var izplesties arī uz Gruzijas teritoriju. Bažas lielā mērā tāpat saistītas ar Krievijas organizētajām mācībām Kaukāzs 2012, kurās piedalīsies arī armēņu un «neatkarīgo» valstu Dienvidosetijas un Abhāzijas vienības. Interesanti, ka Krievija jau ir izvedusi savu militārpersonu ģimenes no Gjumri Armēnijā. Kā zināms, to pašu krievi bija izdarījuši 2008. gadā Chinvali. No turienes sievietes un bērni tika izvesti īsu laiku pirms piecu dienu kara sākuma, un apgalvojumi par civiliedzīvotāju bojāeju bija vienīgi Kremļa propaganda.
Tbilisi arī uzsver, ka apjomīgās mācības Kaukāzs 2012 nav nejaušības dēļ ieplānotas neilgi pirms Gruzijas parlamenta vēlēšanām. Jāpiekrīt, tā ir vāji slēpta un draudīga norāde Gruzijai, kas īsteno nepārprotamu kursu uz Rietumiem.