Droši vien ne. Bet kāpēc līdzīgā kārtā tādu pašu attieksmi tomēr nav izpelnījusies jau tā tik daudz cietusī lielākā Latvijas upe Daugava, runājot par ideju būvēt jaunu HES? Un nepavisam nav tā, ka par jebkuru jautājumu ir jārīko diskusijas - pilnīgi absurdi temati taču nav jāapspriež. Un tas ir tik vienkārši - tāpēc vien, ka tie ir no veselā saprāta viedokļa neloģiski, kaitīgi dabai un cilvēkam un līdz ar to nelietīgi. Ja Bērziņš, kas šobrīd vēl var priecāties par augsto popularitāti, vēlas kļūt par visu laiku sliktāko valsts prezidentu, tad atliek šo ieceri balstīt un stumt tālāk. Tas tikai apstiprina veco patiesību, ka neviens laikmets pats par sevi nav labāks vai sliktāks un vienmēr nākas būt gataviem uz cūcībām un nelietībām.
Prezidenta iniciatīva izskatās aizdomīga daudzu iemeslu dēļ. Vispirms minama kliedzošā neizpratne par mūsdienīgām zaļajām idejām, par to, ka šādas lielas hidroelektrostacijas nav uzskatāmas par videi draudzīgām, lai gan strādā ar atjaunojamu resursu. Nav skaidrības, vai Bērziņam vajadzēja atteikties no padomnieka vēsturnieka, taču biologs šādā postenī līdzās prezidentam gan nebūtu par ļaunu. Neangažēts vides speciālists, ilgi nedomājot, pateiktu, ka ar jau esošajiem trim hesiem Daugavai nākas izturēt milzu slodzi. Šī slodze atstāj kritisku iespaidu uz krastiem. Kā lai te nepiemin slēgtos zivju ceļus un to, ko cilvēki savulaik stāstījuši par Jēkabpili - ka turienieši ēduši tikai lašus vien. Tas pats sakāms arī par atņemto iespēju kuģot visā Daugavas garumā. Tie laiki, kad pastāvēja priekšstats par šādas elektroenerģijas ražošanas priekšrocībām, sen garām. Tie bija 60.,70. gadi, kad PSRS teritorijā būvēja lielos HES.
Runāšana par to atkal nozīmē atkāpšanos pagātnē. Mums ir plašas iespējas attīstīt zaļo enerģiju, Latvijā tam ir piemērota teritorija. Mazā iedzīvotāju koncentrācija un lielais izmantojamo zemju īpatsvars paver daudz iespēju. Taču tās nav meklējamas hidroelektrostacijās, un mazie hesi uz citām upēm to ir skaidri pierādījuši. Nav jābūt sevišķi estētiski izglītotam, nav obligāti jābūt laivā Daugavas lokus izbraukušam, taču iecere iznīcināt šo skaistumu nekā savādāk kā par nelietību nav nosaucama. Pat ja prezidents ir no tautas (ko tas nozīmē?), viņam tas būtu jāsaprot. Valsts galvai neklājas raidīt greizus signālus, pavēstot, ka neko gudrāku par fiksām un primitīvām idejām, kā ātri nopelnīt naudu, neesam spējīgi izdomāt. Kāpēc Bērziņš nenosauc šos «nopietnā paskata ārvalstu investorus» un viņu sabiedrotos no pašmāju «uzņēmēju» aprindām?
Visā šajā prezidenta izrīcībā rodama viena cerība - varbūt diskusijas par Daugavas likteni liks izstrādāt nopietnu valsts enerģētikas stratēģiju, kuras veidošanā ņems vērā daudzus būtiskus aspektus - gan draudzīgumu videi, gan elektroenerģijas cenu, monopolstāvokļa likvidēšanu tirgū, darba vietu radīšanu un citus.