Kad paveramies uz makroekonomiskajām prognozēm tuvākajiem gadiem, redzam, ka: lai gan bezdarba līmenis palēnām samazināsies, tas jebkurā gadījumā būs visnotaļ augstāks par tiem 4-6%, kas tiek uztverti kā kapitālismā objektīvi. Vai tas nozīmē, ka, par spīti IKP itin brašajam kāpumam uz eirozonas fona tuvākajos gados, Latvijas ekonomika tik un tā nespēj ģenerēt pietiekami daudz darbvietu?
Es šo jautājumu paredzēju (smejas) un mazliet paskatījos ciparus. Respektīvi, vai mums ir darīšana ar strukturālo bezdarbu, kad darba devējiem ir vajadzīgi darbinieki nozarēs X un Y, savukārt darba tirgus piedāvā kadrus ar pavisam citu kvalifikāciju. Un te nu paskatāmies datus par vakancēm - šķiet, ka tās darbarokas šobrīd nemaz tik baigi nav vajadzīgas. Kopējais brīvo darbvietu skaits ir 0,4%, t. i., uz 1000 darbvietām mums ir četras vakances. Tas ir baigi maz. Ja mēs paskatāmies struktūru, arī tur nekādu lielo pārsteigumu nav - vidēji visvairāk vakanču ir valsts pārvaldē, kas droši vien saistīts ar atalgojuma samazinājumu pēdējos gados. Mēs varētu runāt par tiešām strukturālām problēmām varbūt IT sfērā, kur tiešām nav vajadzīgo speciālistu. Bet, īsi sakot, kopējais darbaroku pieprasījums ir vājš. Tātad jūtamāka bezdarba samazināšanās nākotnē ir saistāma tikai ar straujāku kopprodukta izaugsmi. Ja ātrums būs 3-4% gadā, nekā laba nebūs. Šāds temps neatbilst potenciālam, var teikt, ka tas ir tikai tāda krīzes iekritiena pārvarēšana. Ja kāpums būs 5-6%, bezdarbs forši aizies uz leju.
Gribu jums parādīt Statistikas pārvaldes datus par starpvalstu migrāciju. Mēs visi zinām, ka daudzi brauc no Latvijas prom, vai ne? Bet paskatīsimies uz sadaļu «imigrācija no citām valstīm». Ko mēs redzam? Konsekventu pieaugumu: 2012. gada janvārī 466 (iepretī 2011. gada janvāra 361), pērnā gada septembrī - 1314 (attiecīgi 907) utt. Migrācijas saldo mīnuss nav nemaz tik liels - uz Latviju kāds brauc aizbraukušo vietā. Tātad vidējā termiņā iedzīvotāju - attiecīgi darbaroku - skaita problēma nemaz nebūs tik dramatiska. Cits jautājums, ka palielināsies spiediens integrācijā utt.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par zemajām algām. Vai nav iekšējas pretrunas: no vienas puses, darba devēji apgalvo, ka minimālās algas palielinājums par 20 latiem graušot viņu konkurētspēju...
Bet tā arī ir.
Labi, labi. Bet vai ar tik zemām algām mēs paši neģenerējam daudz lamāto pabalstu dzīvesveidu. Kāpēc man strādāt par 200 latiem, ja es varu saņemt pabalstos varbūt pat vairāk?
Bet, ziniet, daudzos uzņēmumos patiešām tā ir: ja maksās vairāk, uzņēmējs nespēs atdot kredītu bankai, tur nebūs biznesa!
Bet tad tas bizness ir kaut kāds nepareizs, ja tas spēj pastāvēt, gandrīz vai tikai pateicoties izcili zemām darbinieku algām!
(Nopūšas.) Ja stāvoklis tirgū ir tāds, ka tu nevari nopelnīt, tad, jā, tu mokies pats un moki savus cilvēkus. Objektīvi runājot, šai tēmai ir vairākas sadaļas. Darba ražīgums. Tu varbūt varētu maksāt vairāk darbiniekiem, ja viņu darba ražīgums būtu augstāks. Tas gan mazāk attiecas uz pakalpojumiem - frizieris diez vai spēs apcirpt divreiz vairāk galvu... Savukārt būvniecībā, ražošanā rezerves ir ievērojamas. No uzņēmēja pašas puses, lai šo ražīgumu veicinātu, protams, arī ir nepieciešamas zināmi ieguldījumi - tehnoloģijās utt. Bet ir vēl viena nepatīkama lieta. Lai uzņēmējam būtu vēlme daudz domāt par darba ražīguma kāpināšanu, ir nepieciešams zināms spiediens no ārpuses. Teiksim, ja tev elpo pakausī ārvalstu ceļu būves firma ar pavisam citu efektivitātes līmeni, tu būsi spiests pielāgoties. Gateris Latvijā un gateris «vecajā Eiropā» ir divas dažādas pasaules.
Bet mums taču ir koncepts, ka Latvija ir ļoti atvērta - varbūt pat pārāk - ekonomika! Tātad izrādās, ka nemaz tik atvērta nav - ja nav pieminētā spiediena?
Tieši tā - situācija nemaz nav tik vienkārša. Redziet, savulaik mums bija dievs - tiešās ārvalstu investīcijas. Un jāatzīst, ka zināmu laiku - deviņdesmitajos gados, vēl mazliet - tās arī bija gluži veselīgas. Tomēr jārēķinās arī ar tādu neizbēgamu parādību, ka - rezultātā kaut cik labi pelnošo biznesu lielākā daļa ir šo ārvalstu investoru rokās. Turklāt - un tas arī ir objektīvs process - tagad šie ieguldījumi sāk aizplūst dividenžu formā. Citiem vārdiem sakot, savulaik tie bija mūsu pašu bāleliņi, kas te tērēja naudu - cik nu kurš jēdzīgi, tas cits jautājums -, tomēr kopumā tā nauda palika Latvijas ekonomikā. Tagad ir citādi.
Respektīvi, gan peļņa tiek izvākta, gan šie nu jau ārzemnieku kontrolētie uzņēmumi Latvijā stingri sargā savas nišas pret jaunpienācējiem?
Nuja. Pamēģiniet tikt iekšā banku vai mežu biznesā... Bet kopumā tas, ka, rupji sakot, izvesto dividenžu apjoms sāk pielīdzināties ārvalstu investīciju apjomam, ir slikti gan valstij kopumā, gan arī pašiem uzņēmējiem. Nu, tu esi uztaisījis to biznesu, pārdevis, trīs gadus baudi dzīvi, bet principā pēc tiem simboliskajiem trim gadiem tu esi mīnusā... Ko darīt, lai šie procesi būtu jēdzīgāki ilgtermiņā? Ir tāds rādītājs kā tā daļa no IKP, kas aiziet bruto pamatkapitāla veidošanā. Un te mēs redzam dažas labas tendences - 2010. gadā tur bija apmēram 20% no IKP, 2011. gadā bija 26%, 2012. gadā - arī. Labākie starptautiskie piemēri ir 40%. Un tas ir daudz labāk, nekā gaidīt uz ārvalstniekiem! Galu galā, ja tu investē savu naudu, tās dividendes arī paliek tavas valsts ekonomikā.
Un kas šādu vēlmi - nevis pārdot savu biznesu, bet ieguldīt tajā - veicina?
Ha, peļņas iespējas. Te mēs atkal nonākam pie tā, ka - ja nekāda baigā tirgus nav, rodas vēlēšanās atkal sāk pūst kārtējo nekustamā īpašuma burbuli, to mēs mākam. Jāatzīst, arī pati valsts varētu daudz draudzīgāk izturēties pret rūpniecību, ražošanu. Ko dara Izraēlas valsts? Viņi saka: mums nav tik daudz naudas, lai te visu ārkārtīgi finansētu, bet mēs varam noņemt riskus. Riski jau ir baigi monetāra lieta - investors, tai skaitā vietējais, rēķina - vai viņš tos riskus saprot, vai tie ir adekvāti utt.
Ko jūs saprotat ar riskiem Latvijas gadījumā? Nu, lēna tiesu sistēma, reiderisma problēma, kas vēl?
Ir tāda lieta kā sākotnējais noieta tirgus. Ļoti daudzi biznesi rodas, kad kāds tiek pie pirmā lielā pasūtījuma. Tas ir liels grūdiens, uzņēmējs finansē, process aiziet. Kāpēc valsts nevarētu aktīvāk izmantot šo pasūtījuma instrumentu? Es varu tikai atkārtot: mums neder izaugsme 3% apmērā! Tad mēs turpinām kulties uz vietas. Kaut kāds darba ražīguma pieaugums ir, kaut kāds darba algas pieaugums ir - rupji rēķinot, par 1,5% pērn -, to gan noēd inflācija (pat tik neliela kā Latvijā), rezultātā daudzi cilvēki saka, ka kopš 2007. gada kļūst tikai sliktāk. Mūsu vienīgā iespēja ir straujāka izaugsme.