Sākšu ar apzinātu krāsu sabiezinājumu, lai krāšņāk... Tātad 2016. gada jūlijā Latvijas Universitātes un Daugavpils Universitātes pētnieku grupa atklāja Daugavpils novadā "balto plankumu", kas ir pārsteidzoši, ja ņem vērā Latvijas izmērus un to, ka vispār ir 2016. gads...
Nav gluži tā, ka par šo pagastu grupu nekad nav rakstīts, bija tāds Novickis, viņš darbojās XIX gadsimta nogalē. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vienā no rakstu krājumiem viņš publicēja pētījumu Latvieši Ilūkstes apriņķī. Tur vēstīts par visu Ilūkstes apriņķi, bet mēs bijām Skrudalienes, Salienas, Vecsalienas un Demenes pagastā. Tāpat domāju, ka kolēģi vēsturnieki-arheologi tur ir strādājuši, jo, cik zinu, tur ir interesantas dzelzs laikmeta liecības.
Kad mēs veidojām pētnieku grupas, es rēķinājos, ka vajadzētu, lai katrā būtu vismaz viens, kurš brīvi runā krievu valodā. Tomēr, atklāti sakot, es nerēķinājos ar to, ka šajos pagastos pat tie, kuriem pasē rakstīts "latvietis", mājās vairs nerunā latviski. Līdz ar to intervijas ar dažiem izņēmumiem notika krievu valodā. Un šie izņēmumi bija tie poļi, baltkrievi vai krievi, kuri skolā bija gājuši vēl Ulmaņa laikos. Piemēram, Viktorija Sivačova, pati teicās poliete esam, kura sākotnēji teica, ka nerunā latviski, bet tad lēnām, palēnām – tik tīrā, ja tā var teikt, Ulmaņa laiku, latviešu valodā, ka bija bauda klausīties. Un ne tikai runāja, bet arī dziedāja sešās valodās.
Ja pareizi saprotu, tad "baltais plankums" saistīts ar to, ka šajos pagastos dzīvojošie savu identitāti konstruē kaut kā atšķirīgi. Viņi sevi "nevienam nepieskaita".
Jā, redzat, tur jau tā lieta, ka te nevajadzētu nosodīt – kāpēc nerunā latviski?! –, bet domāt, ko darīt. Cilvēkiem šajos pagastos ir ļoti minimāla piesaiste Latvijas valstij un tikpat minimāla arī savam, Daugavpils, novadam. Teritoriju, par kuru mēs runājam, ir dažādos laikos saukuši dažādi – par Zemgali, Augškurzemi, Sēliju... Ar Sēliju gan sevi identificēja – un mēs aptaujājām daudzus – tikai viena ģimene, kurā runāja latviski un kurā skatījas Latvijas televīziju. Līdz ar to šo pagastu cilvēku specifika ir tā, ka viņu piederība saistīta konkrēti ar dzimto vietu, pat konkrēti ar māju. Nevis kā citur Latvijā – latgalieši, vidzemnieki utt. Un šī īpatnība izsekojama jau vēsturiski – minētais Novickis vēstīja, ka vietējie vairāk paļaujas uz plašo dzimtu, bet gandrīz nemaz nebiedrojas starp dzimtām. Atšķirībā no lietuviešiem, kuri arī tur dzīvoja un dzīvo. "Notiek leitim, piemēram, uz ceļa kāda ķibelīte, citi leiši palīdz viņam. ... Ne tā izturas mūsu latvieši: tiklīdz pienāk darīšanas ar policiju vai cita kāda ķibelīte, visi pērk zaķa pastalas, lai tik nevajadzētu staipīties pie tiesām un velti tērēt laiku..."
Tas ir rajons, mūsdienās patiešām vietā būtu lietot apzīmējumu "krievvalodīgie", lai gan no etniskās izcelsmes viedokļa tur dzīvo dažādi ļaudis.
Tas skanēs ļauni, bet es varu iedomāties intereses trūkuma Rīgas gaiteņos iemeslus. Ai, šie pagasti tāpat nav bijuši latviski, tie nekad tā īsti nav bijuši "mūsējie", nav vērts pūlēties...
Ja mēs tā domāsim, tad šie pagasti, arī Daugavpils, vēl šis tas ir jāatdod kādai citai valstij. Nav jau runa par to, lai šos cilvēkus pārtaisītu par latviešiem. Svarīgi ir, lai viņi saprastu, ka viņi dzīvo Latvijas valstī. Jo būtiski, ka šie cilvēki nav agresīvi, ko, starp citu, var novērot arī starp latviešiem – mūžīgi neapmierinātiem utt. Viņi ir draudzīgi, viņi skatās ar cerībām. Šajos četros pagastos daudzi sastaptie minēja arī uzlabojumus savā dzīvē, līdz ar to neko daudz taču nevajag – tikai panākt dažus solīšus šiem cilvēkiem pretī. Lai viņiem ir ne tikai pensija, bet arī kaut kas no Rīgas kultūras labumiem. Skaidrs, ka mākslinieki uz sava rēķina nebrauks, bet vai tur nevarētu būt kāda valsts programma?
Tur jau tā lieta, ka šī ir tāda Latvijas daļa, kur visos laikos ne tikai ienaidnieki postījuši, bet arī nosacīti savējie nav neko daudz gribējuši ieguldīt, jo, redz’, nevar zināt, uz cik ilgu laiku, kam tā zeme piederēs utt. Te bīskapi, te hercogi, te poļi, te krievi... Bet nu šāda «argumenta» taču vairs nav.
Ja ir apzināta valsts politika saiknes veidošanai, tad tas, cik konkrētais pagasts ir latvisks, nav tik svarīgs. Ulmaņa laikos, piemēram, Latgales austrumu pagastos liela nozīme bija robežsargiem, kuri nereti bija no Vidzemes un Kurzemes. Mums jau mūsdienās Goliševā stāstīja atmiņas par to, kādas skaistas zaļumballes robežsargi rīkojuši, augļu dārzus iekopoši, viņi bija paraugs, kam līdzināties. Un, starp citu, daudzas vietējās krievu meitenes apprecējās ar šiem robežsargiem un arī tā stiprāk "ieauga" Latvijā.
Visu sarunu ar Janīnu Kursīti-Pakuli lasiet ceturtdienas, 4. augusta laikrakstā Diena!