Salīdzinājumā 2012. gadā, kad visi skaļi protestējām pret toreizējo fotoradaru programmu, kura vairāk bija vērsta uz mērķi nopelnīt, nevis stiprināt satiksmes drošību, piecos mēnešos tika iekasēti gandrīz 510 000 eiro (404 910 lati) vidēji 100 000 eiro mēnesī. Tolaik autovadītāji pamatoti satraucās par fotoradaru izvietošanas politiku - nevis tur, kur bīstami, bet kur vairāk sodus uzlikt, kas nav viens un tas pats. Šogad iekasēti vidēji 290 000 eiro mēnesī, tātad trīs reizes vairāk, kas, iespējams, nav īsti korekts salīdzinājums, jo atšķiras fotoradaru skaits, tomēr tā ir viela pārdomām. Rodas iespaids, ka daļa autovadītāju vai nu neredz ceļa zīmes, kas liecina par fotoradaru, kam drīz jābrauc garām, vai tās ignorē, jo bremzēt pirms tā ir “vājuma pazīme”. “Labāk traukšos garām kā “īsts vīrs” un pēc tam maksāšu, nekā ievērošu ātruma ierobežojumus”, tā, iespējams, nodomā kāds stūresvīrs ar savdabīgu izpratni par vīrišķību. Iekasētās summas apjoms sabiedrību šobrīd tik ļoti neuztrauc kā pirms četriem gadiem, jo līdzekļi nonāk valsts budžetā nevis kādas firmas kabatā, tātad naudu vajadzētu izmantot, lai turpinātu stiprināt tieši satiksmes drošību, nevis lāpītu budžeta caurumus vai izlietotu deputātu kvotās.
Tas ir nepieciešams, jo jau vairākus gadus esam starp tām ES dalībvalstīm, kurās visvairāk cilvēku uz ceļa gūst smagas traumas vai iet bojā, rēķinot uz miljons iedzīvotājiem. Aizvadītajā gadā un šogad nedaudz ir samazinājies ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits, bet jau kopš 2013. gada arvien vairāk satiksmes dalībnieku gūst smagas traumas - 2013. gada 11 mēnešos 3215, bet 2016. gadā - 3464 cilvēki. Lai to mazinātu, Satiksmes ministrija kopā ar citām atbildīgām institūcijām ir izstrādājusi Ceļu satiksmes drošības plānu 2017. – 2020. gadam, kas paredz pasākumus, lai līdz 2020. gadam Latvijā par 50% samazinātu ceļu satiksmes negadījumos smagi cietušo un bojā gājušo skaitu. Kopumā četru gadu periodā plāna īstenošanā paredzēts ieguldīt gandrīz 12,5 miljonus eiro, tomēr, ja mērķis tiktu sasniegs, šāds ieguldījums noteikti attaisnotos.
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir panākt, lai akcīzes nodoklis par degvielu tiktu ieguldīts ceļu infrastruktūrā, jo šobrīd no 550 miljoniem iekasēto eiro uz ceļiem atgriežas tikai 160 miljoni. Bez strauja finansējuma pieauguma nav iespējams sasniegt ambiciozos mērķus, jo ne jau tikai plāna īstenošana ir cietušo un bojāgājušo strauja samazinājuma priekšnoteikums, bet arī vispārīgs finansējuma pieaugums un tā kvalitatīvs izlietojums, atjaunojot sabrukušos ceļus un būvējot jaunus.
Kā liecina Valsts policijas un Latvijas Universitātes pētījums, 2015. gadā procentuāli vislielāko daļu no satiksmes negadījumiem ar smagām sekām veido uzbraukšana gājējiem (31%), kam seko transporta līdzekļu sadursmes (26%). Turklāt 75% gadījumu, kad uzbraukts gājējam, satiksmes noteikumus nav ievērojis gājējs. Plānā jau ir noteiktas prioritātes – smagi ievainotie un bojā gājušie, tomēr naudas sadale ir vispārīga, tai pamatā jābūt paredzētai tieši prioritāro pasākumu īstenošanai.
Pašsaprotams, ka viens no akcentiem ir jāliek uz gājējiem drošas infrastruktūras izveidi - nepieciešamas regulējamas, labi apgaismotas pārejas, tuneļi un tilti, apgaismotas ietves, arī apgaismotas ielas, kuru malās pārvietojas gājēji. Ja šobrīd nepietiek līdzekļu, lai visur, kur nepieciešams, ieviestu drošo infrastruktūru, tad tādas izbūve noteikti jāparedz jaunajos ceļu projektos. Nepieciešami vairāk atstarojošie elementi ceļu malās un, protams, atbildīgākiem jābūt pašiem gājējiem – jālieto atstarotāji, vestes, jāpārvietojas pa ceļa malu pretī transporta plūsmai un jāievēro citi it kā labi zināmi, bet bieži vien ignorēti nosacījumi. Dažādi pētījumi liecina, ka vairāk nekā 90 procentos satiksmes negadījumu iemesls ir bijis cilvēciskais faktors, tātad satiksmes dalībnieku rīcība, savukārt atbilstoša ceļu infrastruktūra mazina cilvēciskā faktora riskus, jo dod iespēju pieņemt satiksmei drošus lēmumus.
Ievainoto un bojāgājušo samazinājums Latvijā par 50% ir ļoti ambiciozs plāns, un nav īstas pārliecības, ka, pielietojot tradicionālās metodes, atlikušajā laikā varēs sasniegt tik lielu samazinājumu. Plānā iekļauta kopējā transportlīdzekļu tehniskā stāvokļa uzlabošana, kas nozīmē rūpīgākas pārbaudes, preventīvie pasākumi kā fotoiekārtu vai videoiekārtu izvietošana, plašāka alkohola un narkotisko vielu kontroles mehānismu iegāde, ieviest tehniskos līdzekļus, kas fiksē sarkanās luksofora gaismas neievērošanu, palielināt soda punktu skaitu par apzinātu citu satiksmes dalībnieku apdraudējumu, tajā skaitā tālruņu un planšetdatoru lietošanu pie stūres, uzlabot veselības pārbaudes, turpināt informatīvās kampaņas, sekmēt valsts autoceļu infrastruktūras uzlabošanu, piemēram, izveidot ribjoslu uz šosejas Tīnūži – Koknese un daudzi citi satiksmes drošībai svarīgi pasākumi.
Plānā ir aprakstītas divas pieejas – tradicionālā un drošas sistēmas pieeja. Piemēram, ja tradicionālā pieeja rosina novērst visus ceļu satiksmes negadījumus, tātad veikt pasākumus un ieguldīt līdzekļus visā spektrā, tad drošas sistēmas pieeja aicina koncentrēties tieši uz vājākajām vietām, šobrīd negadījumiem ar smagi cietušajiem un bojā gājušajiem. Ja uz jautājumu, kas izraisa ceļu satiksmes negadījumu, tradicionālā pieeja atbild, ka neatbilstoša satiksmes dalībnieku rīcība, tad drošas sistēmas pieeja iet dziļāk un saka, ka cilvēki pieļauj kļūdas un pieļaus arī nākotnē, tādēļ pati sistēma jāveido kļūdu droša, lai mazinātu cilvēcisko faktoru. Piemēram, ja ir droša gājēju pāreja, tad cilvēkam ir mazāk iespēju pieļaut kļūdu, šķērsojot brauktuvi, nekā, ja pāreja nav droša, labi apgaismota, vai tās vispār nav. Tātad vajadzētu koncentrēties uz satiksmes drošībā vājākajām vietām, lielākajiem riskiem, kā to paredz drošas sistēmas pieeja. Pilnībā nekļūdīgs cilvēks vēl nav piedzimis un diez vai kādreiz piedzims, bet droša sistēma mazinātu kļūdu risku.
Autoklubam LAMB kā sabiedriskai organizācijai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze satiksmes drošības procesu analīzē. Dalība Starptautiskajā automobiļu federācijā (FIA), kurā ir miljoniem biedru 132 pasaules valstīs, sniedz zināšanas par satiksmes drošības aktualitātēm piecos kontinentos, tādējādi paverot iespēju salīdzinājumiem un labākās prakses meklējumiem Latvijas satiksmes drošībai.