Jaunības enerģijai viņš pretī gatavs likt dzīves pieredzi un psiholoģisku briedumu, taču vienlaikus atgādina, ka šādos cilvēces nozīmes projektos individuālās ambīcijas jāpakārto kopējam mērķim – galvenais, lai ceļojumam uz sarkano planētu tiek izvēlēti paši labākie. Cik tālu pašlaik ir atlases process? Bija pirmā kārta, uz kuru pieteicās 200 tūkstoši. Tika atlasīti 1000 cilvēki nākamajam raundam. Otrajā kārtā ir vairāki etapi. Pirmais, kas bija jāizdara, jāiziet medicīniskā pārbaude. Tas ir izdarīts? Jā. Veselības pārbaudēs atbira kaut kāds cilvēku skaits, tagad palikuši aptuveni 700. Nākamais solis ir intervijas. Kandidātiem jāmāk atbildēt par dažādām misijas tehniskajām pusēm un citiem aspektiem. Teiksim – kāda ir Marsa atmosfēra, kādas būs galvenās dzīvības uzturēšanas sistēmas, vai uz Marsa varēs būt bērni, vai būs reliģija un kāda būs pārvaldes sistēma. Intervijas vadīs viens no vadošajiem Eiropas Kosmosa aģentūras kadru atlases ekspertiem.Kas notiks trešajā atlases kārtā?Pretendenti piedalīsies jau uz vietas dažādu uzdevumu pildīšanā. Būs jāparāda, cik spējīgs esi gan fiziski, gan intelektuāli. Ceturtajā atlases raundā, tiks izvēlēti 24 cilvēki jeb sešas grupas, kurus principā jau pieņem pilna laika darbā – gatavoties misijai.Cik ilgs būs praktisko treniņu posms? Pretendenti tomēr nav profesionāli astronauti.Tas būs diezgan ilgs process. Ja kāds NASA zinātnieks, kurš nav astronauts, grib lidot kosmosā, viņam sagatavošanās process ir pusgads līdz gads. Kļūt par kosmonautu nav tik sarežģīti – galvenais ir fiziskā sagatavotība, un jāpārzina tehniskās lietas. Tomēr Mars One gatavošanās ilgs vairākus gadus. Komandas locekļiem savā starpā jāsadala daudz dažādu zināšanu - kā remontēt iekārtas, kā audzēt ēdienu, attīrīt ūdeni un gaisu, kā ārstēt. Primārās, piemēram, kā labot iekārtas, mācīsies divi cilvēki. Ja viens aiziet bojā, ir, kas paliek vietā.Tāpēc ir vajadzīgi šie atlases posmi, lai atrastu pretendentus, kas spēj ātri mācīties. Ir forši, ja tagad jau esi inženieris, bet, ja neesi spējīgs ātri apgūt kaut ko jaunu, tad no tā nav jēgas. Jāspēj arī strādāt komandā. Vari būt izcils zinātnieks, bet, ja esi vienpatis un nespēj risināt problēmas komandā... Būs kasīšanās, ķīvēšanās. Kritiskās situācijās jāieklausās citos, nevis visi jānoliek. Es 20 gadus dejoju tautas dejās. Tur tu jau domā, nevis kā pats pareizāk kājas kustināt, bet mēģini redzēt visu kolektīvu, būt daļa no lielāka organisma. Trešais faktors ir psiholoģiskā noturība, briedums. Ja cilvēks ir dzīvē jau daudz kam gājis cauri, grūtos brīžos spējis augt un attīstīties, viņš ir psiholoģiski nobriedusi personība. Ja draņķīgi jūties, tas nav jāizliek uz citiem. Jābūt tādam psiholoģiskajam briedumam, lai nebaidītos paraudāt kādam uz pleca vai arī godīgi acīs pateikt – es tev nepiekrītu, man šķiet, tu dari nepareizi. Ja projekts būs veiksmīgs, reāla pirmo cilvēku nosūtīšana uz Marsu notiks ne ātrāk kā pēc 10-15 gadiem. Te ir dilemma – briedums pret jaunības enerģiju un spēku. Ir 13 gadus veca meitene Alisa Kārsone, kura ceļojumu uz Marsu uzstādījusi par savu dzīves mērķi un jau kopš mazotnes tam gatavojas. Kad notiks pirmie lidojumi, viņa būs pašos spēka gados, bet nobriedušākie pretendenti būs tā ap 45-55 gadus veci. Tas nemazina iespējas tikt izraudzītam?Domāju, ka nē. Kosmosā caurmērā nelido ātrāk par 30 gadu vecumu. Būtībā tad sāk veidoties kaut kāds psiholoģiskais briedums. Līdz 30, es pat teiktu 40, gadiem cilvēks saprot, kas viņš ir. Tad viņam nekas vairs nav jāpierāda, nav jāmelo sev. Es esmu tas, kas es esmu, un man par to nav jākaunas. Tā ir jauniešu problēma – viņi nevēlas izskatīties slikti, viņiem ir bail kļūdīties, grib kļūt miljonāri un baidās, ko citi domās, ja viņi nekļūs par miljonāriem... No šīm lietām tu izaudz. Kad man būs 50 vai 60 gadi, tas nebūs šķērslis, ja vien būšu labā fiziskajā stāvoklī. Pieredze un zināšanu bagāža pretstatā jaunākiem cilvēkiem būs tikai pluss. Tātad, pirms lido uz Marsu, jābūt mierā ar sevi.Jā. Jāsaprot, ka tu to dari ne jau lai kādam ko pierādītu, bet apzinies – tas ir tavs dzīves sapnis un uzdevums. Vai tas ir tavs dzīves sapnis?Jā. Šovasar pie manis bija atbraukusi filmēšanas grupa no Vācijas. Viņi taisa dokumentālo filmu Mars Closer par misijas kandidātiem. Viņi sākotnēji atlasīja 1000 pretendentus, runāja caur Skype, beigās palika pie diviem – viena no Japānas un manis. Varbūt tāpēc arī izvēlējās tevi, ka esi vienīgais latvietis projektā, no mazas valsts, kur kosmosa izpētes industrija nestāv līdzās pasaules gigantiem. Es viņiem arī to prasīju – kāpēc mani? Kāpēc neņemat vāciešus? Viņi teica – esam ar vāciešiem runājuši, bet viņi tādi... garlaicīgi. Manā gadījumā viņiem šķita interesants stāsts, ka esmu no mazas valsts, man tuvs ir viss, kas saistīts ar dabu, man ir ģimene. Varbūt viņi gribēja filmā iekļaut cilvēku no Japānas, kas ir tehnoloģiju meka, un tad no Latvijas, kur ir daba. Mēs gājām pārgājienos, pirtī.
Filmas veidošanas brīdī, kad staigājām ar viņiem pa Cēsīm un filozofējām, radās sajūta, ka tas pat nav mans apzināts lēmums. Skatoties, kā mana dzīve ir veidojusies, ir iekšējā sajūta, ka man tajā virzienā jāiet, neskatoties uz to, cik daudz ir emocionālu jautājumu, kas saistīti ar ģimeni.
Kā šķiet tagad – vai dūša nebūs papēžos un roka nenodrebēs brīdī, kad jākāpj pāri slieksnim un jāšaujas gaisā?
Pagaidām gribētos teikt, ka nē. Lai cik tas nebūtu sāpīgi, ja es apstātos tajā brīdī, es nodotu pats sevi un tos cilvēkus, kas tam tic. Arī savus bērnus un mazbērnus, kuriem tas potenciāli varētu būt liels iedvesmas avots. Tomēr, protams, ir arī sarkanās līnijas. Es paturu iespēju pateikt "nē", ja redzu, ka misijā ir kritiski neatrisināti jautājumi.
Būtiski arī, vai mums būs iespēja attīstīties, nevis sēdēt iekšā – ēst, dzert un gulēt. Tad iegūsim pretējo efektu. Labākajā gadījumā cilvēkiem uz Zemes apniks, sliktākajā – projekta dalībnieki izdarīs pašnāvību. Jebkurai sistēmai jābūt izaugsmes dimensijai.
Man gan šķiet, ka Marss nav pati aizraujošākā vide. Ko tur darīt?
Primārais būtu meklēt derīgos izrakteņus, kurus var izmantot jaunu iekārtu izgatavošanai, lai varētu attīstīt savu mazo industriju un viss nebūtu jāved no Zemes.
Izrakteņus nevar meklēt zondes?
Teorētiski var, bet tā tomēr ir ģeoloģija, vesela zinātne. Tur ir jāiet un jārokas, jāmeklē, jābūt mazliet ģeologam.
Gluži kā bērnībā lasītās zinātniskās fantastikas grāmatās - dzīve uz citas planētas. Tici, ka brīdī, kad būsim ekspluatējuši visus resursus uz Zemes, visai cilvēcei nāksies migrēt uz citām pasaulēm?
Es domāju, ka tā ir jebkuras intelektuālas sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Vikingi ceļoja uz Ameriku, Eiropieši arī uz Ameriku un Austrāliju. Ne tik daudz, lai meklētu jaunu dzīves telpu, bet ir iekšēja vēlme pēc jauniem izaicinājumiem. Tu arī ilgi nespēsi nosēdēt mājās, neko nedarot. Ja esi materiāli nodrošināts un tev patīk audzēt dārzeņus, labi – audzē dārzeņus! Bet tāpat meklēsi un eksperimentēsi ar jaunām sugām.
Pienācis laikmets, kad cilvēce ir nobriedusi starpplanētu un tālākiem ceļojumiem?
Tas ir tikai nākošais solis. Burtiski pirms 50 gadiem mēs pat īsti nebijām nobrieduši lidojumiem kosmosā. Tās ir divas paaudzes. Tas nekas nav! Cilvēki visu laiku meklēs jaunus izaicinājumus savām spējām. Tā nav tikai tehnoloģiju, bet arī sabiedrības attīstība, cilvēku kā sugas attīstība. Pat ar visiem kariem mēs pašlaik dzīvojam mierīgākajā laika periodā, kad vismazāk cilvēku iet bojā. Tā ir vislabākā augsne attīstībai, un potenciāls ir milzīgs.
Mars One būs izaicinājums gan sociālā, gan politiskā ziņā, tas būs vērtību jautājums. Kas sabiedrībā ir krutāks čalis? Tas, kuram ir jauna mašīna, vai tas, kurš izgudrojis jaunu tehnoloģiju. Tas pats arī skolu sistēmā – vai mēs mācām iegaumēt lietas, lai vēlāk dabūtu labāku darbu, vai ejam uz to, lai mācītu cilvēkus eksperimentēt un kritiski domāt?
Noteikti būs ļoti liela daļa cilvēku, kas par Mars One teiks – kam tas ir vajadzīgs?
Jā. Un tā vajag. Ja paskaties uz savām smadzenēm, mums ir divas puslodes. Labā ir vairāk uz radošo, kas saka – davai, mēģinām! Kreisā saka – nē, nē, tas tomēr ir riskanti. Un abi ir vajadzīgi līdzsvaram. Ja dominētu tikai labā puslode, cilvēks ātri aizietu bojā, ja tikai kreisā – nebūtu attīstības. Tas pats arī sabiedrībā. Tajā brīdī, kad ir izrāviens, kāda sabiedrības daļa to piebremzē. Kad esam piebremzējuši, atkal varam izdarīt izrāvienu.
Arī par Mars One cilvēki saka – bāc, tas ir pilnīgi garām, ko tu dari. Bet viņu argumenti palīdz man sagatavoties labāk un saprast, ko vajadzētu uzlabot misijā.
No kā tev būtu visgrūtāk atteikties, ja runā par ikdienišķām lietām? Uz Marsa tu nekad vairs, piemēram, nenopeldēsies jūrā, nepaspēlēsi futbolu zālītē vai tamlīdzīgi. Esi tam gatavs?
Tam vispār nevar sagatavoties. Primāri, protams, ir ģimene. Tas būtu vissāpīgāk. Bet no tādām ikdienišķām lietām ir viss klāsts – iet pirtī, pagulēt zālē vai jūras krastā saulītē, agrā rītā Jāņos iziet rasā... Tas viennozīmīgi pietrūks, bet ceru, ka būs gana daudz lietu, kas to varēs atsvērt. Taču es par to vēl tik daudz nedomāju. Par to varēs domāt, kad būšu ceturtajā kārtā. Negribas sevi tagad psiholoģiski mocīt.
Kā vērtē savas izredzes tikt ceturtajā kārtā?
Matemātiski sakot – puse uz pusi. Vai nu tu tiec, vai netiec.
Varbūt nostrādā Latvijas faktors, līdzīgi kā ar Vācijas filmu veidotājiem. Projekta virzītājiem šķitīs interesanti, ka esi no mazas valstiņas, kur kosmosa izpēte nav attīstīta.
Protams, subjektīvi skatoties, gribētos, lai tā būtu. Objektīvi – nav tik daudz jautājums par mani un izredzēm. Jautājums, lai uz misiju tiktu atlasīti tiešām tie spējīgākie. Visi, kas atbalsta misiju, tai skaitā es, esam ieinteresēti, lai tiktu atlasīti vispiemērotākie. Tas nodrošinās misijas veiksmi un tālāku attīstību. Savas ambīcijas jāliek zemāk. Tāpēc par izredzēm... gribētos, bet svarīgākā ir misija.
Tā ir cilvēcei nozīmīga lieta?
Jā. Pat, ja es tur netieku, tas būs ieguvums visiem. Gan tehnoloģiju attīstības ziņā, gan tas, ka mūsu bērni vairāk gribēs kļūt par pētniekiem, nevis popzvaigznēm vai supermodelēm. Protams, man nekas nav pret tām profesijām, bet Mars One ir ļoti nozīmīga cilvēces turpmākai attīstībai. Eiropa ir iestigusi tādā komfortablā labklājībā. Gan tas, ka pasaulē, gan Latvijā Mars One izraisīja tik lielu interesi, norāda – mēs meklējam kaut ko vairāk par jaunāku telefonu un ceļojumu uz Ēģipti.
Cilvēkos aizvien dzīvs atklājēja gars?
Jā. Un šī te progresa un stabilitātes mijiedarbība. Izdzinām progresu, tagad esam panākuši kaut kādu stabilitāti. Nu atkal laiks izrāvienam.
Ģimene atbalsta tavu sapni un saprot, ka vari aizbraukt uz visiem laikiem?
Jā. Taču tas vēl ir tik tālu. Kādēļ tagad katru vakaru pie vakariņu galda domāt, kā būs, kad manis nebūs? Jebkurš no mums var aiziet jebkurā brīdī. Tas tagad nav dienaskārtībā.
Cita puse – dalība šādā projektā liek tev novērtēt to, kas pašlaik ir. Mēs baigi bieži dzīvojam ilūzijā, ka gan jau kaut kad man būs tā laime. Tagad! Jāmācās gūt gandarījumu no tā, kas ir.