Tagad Latvijas iedzīvotāju ausis ir sasniegusi vēsts par jaunu briesmīgo ideoloģiju, kas draud sagraut Eiropas pamatu pamatus. Pie tāda secinājuma ir nonācis Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, un viņš šo savu atklāsmi uzskatīja par tik ģeniālu, ka nekavējās ar to padalīties 2012.gada Eiropas cilvēka Latvijā titula pasniegšanas ceremonijā.
Kā jau 2011. gada Eiropas cilvēka titula saņēmējs, Zbigņevs ir automātiski kļuvis par augsta līmeņa Eiropas jautājumu ekspertu un spējis saskatīt Eiropā tādas tendences, par kurām līdz šim plašākām masām nekas nav bijis zināms. Nē, pēckrīzes (vismaz nosacīti) Eiropas problēma nav nacionālradikālisma pieaugums. Tas nekas, ka, piemēram, Grieķijā parlamentā šiverē neonacisti, bet Ungārijā varas kloķu tuvumā nonākuši fašisti. Naids pret visu svešo, citādo, atšķirīgo (imigrantiem, "sans-papiers", bezdarbniekiem, nabagiem, seksuālajām, etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem), kas līdz ar pieaugošo sociālo spriedzi ir izplatījies visās krīzes nopietnāk skartajās valstīs, Zbigņevā satraukumu neizraisa. Nē, raugiet – runa ir par morālo relatīvismu, ultraliberālismu un vārdos nekonkretizētu vērtību izzušanu. Zbigņevs pašlaik notiekošajā saskata draudus tam, ”ka tie, kuri nepiekrīt, tiek stumti laukā, vai arī pastāv draudi, ka šos cilvēkus pasludinās ārpus likuma”.
Te nu es atļaušos pielikt punktu Zbigņeva transcendentāli eiropeiskajam sprediķim, lai mēģinātu saprast, ko tad īsti augsti godātais melnsvārcis ir gribējis pateikt. Par viņa intelektuālos spriedelējumos slēpto homofobiju laikam nevienam šaubu nav. Un tas, ka aizvadītā gada otro pusi Latvijā kopumā ir spēcīgi iekrāsojuši dažādu reliģisku un nacionālu fundamentālistu mēģinājumi vērsties gan pret seksuālajām minoritātēm, gan pret sieviešu tiesībām reproduktīvās veselības jomā, arī ir vairāk nekā skaidrs. Šie svaigākie, atzīsim, visnotaļ fundamentāla katolicisma versijas sludinātāja (tie, kam ir kaut mazākās darīšanas ar citu Eiropas valstu praktizējošiem katoļiem, labi zina, ka mūsu valstī sludinātās dogmas daudzviet citur jau sen pat netiek apspriestas – gan tajā pašā geju tiesību jomā, gan jautājumos par abortiem un kontracepciju) vārdi perfekti ierakstās šajā vairāk vai mazāk organizētajā kampaņā. Kas tā ir par kampaņu? Tās galvenie elementi ir naids pret patiesu demokrātiju, kas nodrošina cilvēkiem izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un attiecīgi arī spēju jēgpilni piedalīties diskusijās un lēmumu pieņemšanā, kā arī vēršanās pret cilvēktiesībām, kad tās garantē citādo un atšķirīgo tiesības. Protams, kad runa ir par agresīvu reliģisku vai nacionālu fundamentālistu pašpasludinātajām tiesībām uz naidīgiem izteikumiem (un nereti arī rīcību – neaizmirsīsim bēdīgi slaveno mētāšanos ar izkārnījumiem) publiskajā telpā, tad ieskanas cita dziesma. Cilvēki šajā pasaulskatījumā nav lemtspējīgi pilsoņi, bet gan ganāmu lopu bars, kam ir nepieciešams vadonis (piemēram, Zbigņevs), kurš norādīs, kas ir pareizi, bet kas nē.
Šeit, protams, būtu vietā vaicāt Zbigņevam, vai tiešām demokrātija un cilvēktiesības nav pietiekami labas un stabilas vērtības, uz kurām varētu balstīties visa sabiedrība? Turklāt būtu jāņem vērā, ka Latvija ir sekulāra valsts, kur baznīcai apzināti nav piešķirta vara – un tajā pašā laikā tieši demokrātija kombinācijā ir cilvēktiesībām nodrošina arī dažnedažādu ticīgo cilvēku iespējas praktizēt savu reliģiju bez represijām. Tieši šis apvienojums, kā man šogad intervijā norādīja Tomass Melia (Thomas Melia), ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones palīga vietnieks ASV Valsts departamenta Demokrātijas, cilvēktiesību un darba lietu birojā, novērš demokrātijā iebūvēto risku – proti, ka ar vienkāršu vairākuma varu tiks ”ierobežotas mazākuma tiesības gan indivīdu līmenī, gan arī dažādu grupu, piemēram, reliģisko vai politisko, līmenī”.
Zbigņevs savā runā pauž satraukumu par kādu cilvēku iespējamu pasludināšanu ārpus likuma, ar šiem cilvēkiem acīmredzot domājot tādus fundamentālisma apoloģētus kā viņš pats. Patiesībā gan vajadzētu satraukties par pretējo – ka šādi ”zbigņevveidīgie” caur uzurpētu, antidemokrātisku varu ierobežos viņiem netīkamos cilvēkus. Piemēram, gejus, par kuriem intervijā žurnālam ”Ir” 2010. gadā Zbigņevs teica sekojošus vārdus: ”Homoseksuālisms ir pievilcība pret sava dzimuma cilvēku. [...] geji šo tendenci pieņēmuši kā ideoloģiju, ar ko lepojas, viņi cenšas panākt, lai sabiedrība to atzīst par normālu. Tas ir grēks. Tādēļ, ka tas ir pret dabisko likumu.”
Es ļoti ceru, ka mediju darbinieki ne tikai ignorēs, bet arī nosodīs Zbigņeva runā žurnālistiem uzgrūsto paša izdomāto atbildību cīņā pret savās fantāzijās saskatīto jauno Eiropas totalitārismu. Šo terminu, tāpat kā, piemēram, terminu ”genocīds” vajadzētu pietaupīt reāliem gadījumiem, nevis populistisku izteikumu izdaiļošanai. Zbigņevu satrauc tas, ka žurnālisti atļaujas neievērot šī ”mediju eksperta” izdomātu proporciju – vismaz 70 procenti mediju telpas jāpiepilda ar pozitīvām ziņām, un tikai atlikusī sadaļa viņaprāt varētu būt arī par negatīvām lietām. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāpēc pats arhibīskaps izplata negatīvas ziņas par ”totalitārisma” draudiem tā vietā, lai sludinātu tādas katoliskas vērtības kā žēlsirdību, lēnprātību, piedošanu un arī (jā, tā ir izteikti katoliska koncepcija) toleranci. Es ceru, ka šeit nevajag mēģināt saskatīt arhibīskapa centienus iegūt kaut kādu daļu politiskās varas. Ja nu tas tā tomēr ir, tad gan ir laiks zvanīt trauksmes zvanu par draudiem Latvijai kā demokrātiskai un sekulārai valstij.