Nacionālā svētvieta kā neparedzēts gadījums?

Ar to būtu skaidrs, ka viss ir kārtībā un nākamgad – Latvijas simtgades svinību laikā – Brīvības piemineklis atkal mirdzēs visā savā krāšņumā, ar savu īpašo auru sildot Latvijas iedzīvotājus un vizuāli priecējot tūristus un citus ārzemju viesus.

Un tomēr – kaut kas šajā valdības lēmumā un galvaspilsētas nosacītajā naudas trūkumā nebeidz pārsteigt. Proti, Brīvības piemineklis ir viens no galvenajiem Latvijas valstiskuma simboliem, nacionālā svētvieta. Fakts, ka pieminekļa sakopšanai nepieciešamie – uz citu daudzsimtu tūkstošu un daudzmiljonu publiskā sektora dīvaino tēriņu fona niecīgie – nepilni 200 tūkstoši eiro ir jāpiešķir no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, liek uzdot jautājumu politiķiem un ierēdņiem, kā var tikt pieļauta situācija, kad publiskais subjekts, kuram uzdots par pienākumu nodrošināt šīs svētvietas uzturēšanu kārtībā un kopšanu, var tā vienkārši pateikt – nav naudas, neko nevaram palīdzēt...

Nav jēgas tagad pat mēģināt šķetināt iemeslus, kāpēc Rīgas pašvaldība ir kļuvusi it kā tik nabaga, ka nespēj atrast šos patiesībā niecīgos 200 tūkstošus.

Turklāt šis nav pirmais gadījums, kad pašvaldībai pēkšņi pietrūkst naudas tieši līdzīgas nozīmes objektu kopšanai un sakārtošanai. Drīzāk jautājums būtu valdībai, varbūt pat parlamentam – vai nebūtu prātīgi izveidot valdības paspārnē vienu konkrētu struktūru, kuras pārziņā nodotu visus īpašos valstiskos objektus ne tikai Rīgā, bet visā Latvijas teritorijā, attiecīgi paredzot šai struktūrai pienākumu uzturēt un kopt tos, ik gadu tam arī paredzot noteiktu budžeta apjomu no nodokļu maksātāju naudas. 

Šīs struktūras darbinieku atbildība būtu sekot, plānot, rēķināt un pieprasīt ar konkrētiem aprēķiniem pamatotus ikgadējos nepieciešamos naudas resursus, lai visi nacionālas nozīmes objekti tiktu laikus un kvalitatīvi apkopti, saremontēti un neradītu draudus cilvēkiem un kaunu valstij. Esmu pārliecināts, ka šāda iestāde jau pirmā gada laikā attaisnotu tās darbības izmaksas pretēji daudzām citām dīvainām struktūrām, kas naudu tērē, bet jēgas no tām nekādas. 

Un mums nekad vairs nebūs jāpiedzīvo šādas apkaunojošas situācijas, kad Brīvības pieminekļa sakopšana tiks pasniegta kā neparedzēts jeb pat ārkārtas gadījums, kam jāmeklē nauda kaut kur pa pakšiem vai no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.