Panteļējevs: Budžets bez humora

Pareizāk sakot, šo pieprasījumu kopējais apmērs - pieci simti septiņdesmit divi miljoni latu, kad jau bija zināms, ka reāli sadalāmā papildu tēriņu summa nākamajam gadam lielāka par septiņdesmit miljoniem nu nekādi nebūs. Skatoties uz šiem ministriju iesniegtajiem fantastiskajiem skaitļiem, patiešām gribas sulīgi izsaukties -WTF! Vai ministri nav no tās pašas valdības, kuras viens no galvenajiem makroekonomiskās politikas konceptiem ir budžeta deficīta samazinājums? Vai tā ir tikai premjera un finanšu ministra «kaprīze»? Un ministri sevi uzskata par vienīgi savas nozares lobijiem, kam mehāniski jāapkopo tās vajadzības un jāatnes nolikšanai uz valdības galda - tad nu dariet ar to, ko gribat, ļaunais Dombrovski un ļaunais Vilk!Iespējams, ka šādā ministru rīcībā atspoguļojas tā ačgārnā uztvere, kas vēl aizvien ir populāra sabiedrībā. Proti - ka ministri ir "profesionāli" savas nozares interešu pārstāvji valdībā. Gandrīz kā arodbiedrības vai ulmaņlaiku kameras. Kaut gan, vismaz pēc Rietumeiropas politiskajām tradīcijām, vajadzētu būt tieši otrādi - ministri ir valsts politikas pārstāvji nozarē. Valsts kopējās politikas. Un ministra uzdevums ir veidot savu nozares politiku valdības nodefinētās politikas ietvaros, arī fiskālajos. Protams, ja ministri valdībā nav tikai atsēdējuši, bet pēc būtības par to ir politiski vienojušies.Otrs humors ir sanācis ar to punktu sistēmu, pēc kuras Finanšu ministrija un Pārresoru koordinācijas centrs ir mēģinājis izvērtēt ministriju iesniegto pieprasījumu atbilstību dažādiem valsts plānošanas dokumentiem (kaut gan es tīri labi saprotu finanšu ministra izmisumu, kad viņš ieraudzīja ministriju iesniegto pieprasījumu apjomu). Vērtējumu, pēc kura galvenā valsts prioritāte ir sanākusi "Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku brigādes mehanizācija", bet daudzi piesaukti politiskie uzstādījumi noslīdējuši kaut kur pakaļgalā.Nu ko te var komentēt? Ja šāda vērtēšana būtu adekvāta, tad jau valdības vietā vienkārši varētu uzstādīt labi saprogrammētu datoru, kurā ievada nozaru pieprasījumu (ko tīri labi varētu sagatavot valsts sekretāri), kopējo iespējamo tēriņu summu (to varētu pateikt Ilmārs Rimšēvičs), sarēķina punktus, un valsts budžets gatavs. Un alga būtu jāmaksā vienam programmētājam, nevis ministriem.Un vēl. Pārresoru koordinācijas centrs, cik noprotams, ir licis punktus par atbilstību jau esošajiem valsts plānošanas dokumentiem. Bet vai ir likti punkti par atbilstību valdībā ietilpstošo partiju programmām? Jo principā tas būtu tikai loģiski. Tāpēc ka valsts budžets nav vienkārši grāmatvedības dokuments. Tas ir galvenais valsts politikas dokuments, arī valdošo partiju politiku dokuments. Un neviena partija nevarēs pirms vēlēšanām taisnoties - ziniet, mums tie punkti nesanāca…Ir vēl citas lietas budžeta sakarā. Kā parasti, kad tiek runāts par budžetu, fonā izvēršas arī dažādas meditācijas par tā tēriņu lietderību. Viena no tēmām vienmēr ir par to, kam tad mēs tērēsim - "finanšu apēšanai" vai "finanšu vairošanai nākotnē" (LTRK pārstāvja vārdiem runājot). Un kā likums - tērēšana algām tiek tā nicinoši pieskaitīta "apēšanai". Nu, piemēram, ārstu algas - tā ir apēšana, bet ceļu būve - investīcija nākotnei. Šeit nu būtu jābūt apdomīgākiem. Kas notiks, ja mēs sabūvēsim ceļus, pa kuriem, piemēram, ātro palīdzību mašīnas varēs ātri un ērti piebraukt jebkurai attālākai lauku mājai, bet nebūs vairs dakteru un medmāsu, kas šajās ātrās palīdzības mašīnās brauks, jo daudzi būs aizbēguši pasaulē savai profesijai cienīgākas algas meklējumos.Mani vienmēr aizkustina tas, ka par algām kā par prastu budžeta apēšanu publiski mīl runāt tie, kam pašiem algas skaitlis rakstāms ar vismaz četriem cipariem. Varbūt viņi varētu sākt ar sevi - paturēt sev tikai iztikas minimumam atbilstošu algu un pārējo naudu atdot kādai "nākotnes investīcijai"? Piemēram, Rungaiņa kungs varētu sākt šo tālredzīgo iniciatīvu…Bet ja nopietni - tā sauktie cilvēkresursi tomēr ir un paliek galvenā Latvijas bagātība, jo naftas un gāzes mums nav. Savukārt plaši vaļā atvērtās robežas nozīmē to, ka Latvija kā lēta darbaspēka ekonomika nekad nestrādās. Tas arī nozīmē - ka uzņēmējam ar savu biznesu jāmāk nopelnīt tā, lai varētu atļauties maksāt konkurētspējīgas algas. Nevis ņaudēt - es nevaru atrast darbarokas. Darbaspēks, starp citu, arī ir prece, kam ir sava cena.Mūsu pēdējo gadu budžeti strādāja, lai ieviestu Latvijā eiro. Mūsu nākamo gadu budžetiem jāstrādā, lai ieviestu Latvijā, ka strādāt savā profesijā un godīgi maksāt nodokļus ir izdevīgi. Bez skumja humora.