Sabiedrība ir pamanījusi jūsu nepatikšanas ar naudas zaudējumu Krājbankā.
Redziet, tur vismaz piecsimt cilvēkiem ir nozagta nauda. Pašvaldībām. Bet locīts tiek galvenokārt mans vārds. Lielā mērā tas viss gāžas uz mani. Pie tā mēģinu pierast jau divdesmit gadus. Mans vārds vienmēr tik ierauts visur, kur vien iespējams, lai mani diskreditētu. Varbūt vainīga ir mana pozitīvā attieksme pret Krieviju. Varbūt tāpēc, ka biju parlamentā. Bet es to, ejot pa ielu, jūtu katru dienu. Un varu dzirdēt gan līdzjūtību no tantiņām, gan ņirgāšanos - pat teātra uzvedumos. Vai to visu man kāds kompensēs? Nekad. Nerunājot par to, ka saprotu, ka man neatdos to, kas man ir nozagts. Aizvien vairāk nāk gaismā visas netīrās lietas, kas ir saistītas ar to. Dabīgi, ka tur ir iepīta valdība. Un ne tikai valdība. Visi, kas tur ir riņķī apkārt, kas no tās bankas izzaga pēdējo, ko varēja izzagt, un turpina visu to darīt.
Jūs tomēr tiesājaties. Vai cerat naudu atgūt?
Visi tie juridiskie panti ir tā savīti, viss ir tik veikli nostrādāts. Tur nekā nebūs. Tomēr kas te ir interesanti. Tie cilvēki, kas ir vainīgi, kā sodu saņem amatu Latvijas Bankā. Arī bijusī FKTK priekšniece Krūmane tagad strādā Latvijas Bankā. Varbūt Latvijas Bankas vadītājam nevajadzēja tik daudz nodarboties ar monētu kalšanu, cik uzņemties atbildību par to, kas notiek Latvijas banku sistēmā? Tomēr varu teikt, ka cerību man nav nekādu.
Kāpēc tad jūs tiesājaties?
Mēs tiesājamies tādēļ, lai publiski panāktu savu taisnību. Lai parādītu, kā tas viss notiek, kā administrators par mūsu naudu gatavojas dzīvot vēl piecpadsmit gadu, noslēdzot līgumu un visu laiku saņemot procentus. Tur joprojām grozās miljoni. Advokāti paņirdza, paņēma naudu un banku likvidēja. Bankrots. Bet kāpēc pēc darbības apturēšanas vēl astoņdesmit miljoni tika paņemti ārā? Kur tā nauda radās? Kāpēc nauda tika dota airBaltic? Lielākā daļa no mumsKrājbanku uzskatīja par valsts banku.
Bet nepareizi. Tāpēc Vilka kungs arī jums izteica pārmetumu, ka neesat rūpējušies par savu naudu.
Es šos pārmetumus nepieņemu. Mans konts bankā atradās no padomju laikiem - kā tas pārgāja, tā turpinājās. Caur to banku gāja visi mani autortiesību pārskaitījumi. Man bija kādai bankai jābūt, caur ko tas iet. Valstij vajadzēja banku uzraudzīt. Kaut kādiem signāliem bija jābūt. Pēc Parex bankas kraha bija jābūt speciālai uzraudzībai. Man pat sapņos nenāca, ka tur notiek tādas mahinācijas. Un ne tikai man. Tiem piecsimt cilvēkiem, kas tur turēja ievērojamus līdzekļus, tas arī neienāca prātā. Tagad visi gudri runā. Ja Grieķijā kaut kas tāds notiktu, varu garantēt - tāda FKTK vairs nebūtu. Bet te - Brazovski vēl cenšas atpakaļ iefīrēt tajā amatā. Es vairs nevaru klausīties valdības sēdes. Ko tie cilvēki tur muld?
Vai iepriekšējās valdībās nemuldēja?
Tieši tā! Vai es te aizstāvu kādu no iepriekšējiem? Tie arī bija miroņi. Bet šie taču nāca ar lozungiem, ka viss būs savādāk. Un kur mēs esam nonākuši? Turpat. Deputāts var nemaksāt nodokļus, un viņam par to nekā nav. Bet, cik atceros no vēstures, Als Kapone Amerikas Savienotajās Valstīs iekrita par to, ka nenomaksāja nodokļus.
Jums ir sarūgtinājums uz valdību?
Katru dienu dzirdu, ka valsts vadītāji melodami man stāsta, ka visa dzīve iet uz priekšu. Un viss paliek labāk. Es biju nesen koncertā Bārtā. Tas man bija kolosāls kontrasta pārdzīvojums. Es biju Maskavā. Un pēc divām dienām Bārtā. Laukos. Pie vienkāršiem cilvēkiem. Jūs saprotat?
Kā jūs vērtējat mūzikas stundu samazinājumu skolās?
Dziedāšana ir mūsu nacionālā bagātība. Un kopsumma ir Dziesmusvētki. Jaunatni tajā pamatā ievirzām skolas gados. Gan iepazīstinot ar tautas mūziku, gan klasisko mūziku, šodien arī ar populāro mūziku. Ļoti daudz ir atkarīgs no skolas direktora. Vienā skolā grib, un viss notiek. Citur nav nekā. Tas pats ir ar pašdarbību laukos. Tomēr valstij ir jādomā saviem lēmumiem līdzi. Tiem ir tālejošas sekas.
Kā jūs vērtējat tagadējās kultūras ministres darbību?
Es pats biju šajā amatā un visu to ļoti labi zinu. Viņai būs mūžīgais jautājums, vienalga, kur viņa parādīsies, - no viņas prasīs tikai naudu. No vienas puses, it kā, ar viņu parunā, liekas, ka viņa situāciju saprot. No otras puses, manā izpratnē tas viss kultūras budžets kā tāds bija pilnībā jāpārskata. Es domāju naudas sadali. Un paskatīties, kur tā nauda aiziet. Ja mēs sāktu pētīt. Vai tā nauda attaisno tos līdzekļus, ko mēs tur ieguldām? Es domāju, ka bieži ne.
Mākslas augstskolu studenti rīko protestus.
Man ir neliela aizdoma. Un ne tikai aizdoma. Redziet, lai mācītos mākslas vai mūzikas akadēmijā, tur jau ir jābūt izcilām dotībām. Man ir tāda sajūta, ka mācībspēki, lai izpildītu normas, ir sākuši uzņemt akadēmijas prasībām neatbilstošus studentus. Protams, ir augstas klases profesionāļi, kas ir beiguši mūsu augstskolas. Tūlīt nosauks Aleksandru Antoņenko, Elīnu Garanču. Vai dieniņ, diriģenti. Pasaules klase. Mariss Jansons. Tagad lieliski uzstājās Andris Nelsons. Bet kas notiek ar teātriem? Kāpēc ap teātriem ir aplipuši vesels bars blēžu. Vesels bars liekēžu. Talantīgos aktierus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Bet tie, kas barojas no viņiem, - melnais tūkstotis. Visi lamājas. Viss slikti. Nabaga teātru direktori nevar galus savilkt kopā, bet te viens iznāk un visus māca, ka viņš tikai visu zina, kā ir pareizi.
Alvis Hermanis?
Kurš tad cits. Lai viņš ir slavenība. Ne viens jau nesaka, ka viņš nav talantīgs. Bet tikai, lai viņš nemāca visus pārējos dzīvot.
Valstij vai ģimenei ir jāuzņemas lielāka atbildība par cilvēka izglītību?
Es domāju, ka tomēr ģimenei. Jāmācās ir no ebrejiem, kā viņi attiecas pret savu bērnu audzināšanu. Tajā skaitā muzikālo audzināšanu. Tāpēc viņiem ir tik daudz pasaules klases mūziķu. Bet tā ir viņu attieksme. Tieši mājās. Mans tēvs - viņš mani pielika pie instrumenta. Ja nenospēlēji divas stundas, varēji pa kaklu dabūt. Un neviens nesūdzējās.
Bet tagad kāds jūs apsūdzēs cilvēktiesību pārkāpumu sludināšanā.
Lai viņi sūdz, ko viņi grib. Ja no mana dēla vai meitas izaug pasaules klases mūziķis, tad, ja es būšu bijis stingrāks, es būšu izdarījis ļoti labu darbu. Nez kāpēc tas man iešāvās prātā. Tikko Rīgā tika pieņemta milzīga Ķīnas delegācija. Savulaik, kad es biju politikā, mums bija aizliegts kaut ko runāt par sakariem ar Ķīnu. Mēs drīkstējām draudzēties tikai ar Taivānu. Kā tu ielaidīsies ar komunistisko Ķīnu? Pasarg dievs. Bet vai šodien atļausies kāds kaut ko pateikt par Ķīnu? Es domāju, ka ne. Pēc dažiem gadiem, cik var manīt, tā būs vadošā valsts pasaulē. Lūk, ko nozīmē mūsu politiskā tuvredzība dažādos veidos.
Kamasutra