Par šakāļiem Latvijā ir zināms jau vairāk nekā pusotru gadu, tāpēc tas neesot nekāds jaunums un neesot pamata satraukumam par to, ka Baltijas valstis ir pārņemtas ar šīs sugas dzīvniekiem un tie nodarīs lielu kaitējumu vietējai faunai. Ozoliņš aģentūrai LETA stāstīja, ka šakāļu ienākšana Latvijas teritorijā nozīmē tikai par vienu plēsīgu sugu vairāk. Vairāk vienīgi būtu jāuzmanās tiem, kas audzē, piemēram, aitas, un atstāj tās pa nakti ganībās nepieskatītas.
Šakālis nav invazīva suga un lielāku ļaunumu nodara savulaik ievestās sugas, piemēram, jenotsuņi un Amerikas ūdeles, skaidroja pētnieks. Visās trīs Baltijas valstīs kopumā varētu būt aptuveni 100 šakāļu, tomēr precīzs to skaits nav zināms, jo neviens nav uzņēmies tos apzināt.
Šakāļi jau aptuveni pirms gadsimta sākuši savu pārvietošanos no dienvidu rajoniem uz ziemeļiem, un tas esot dabisks process. Šāda pārvietošanās ir saistīta ar labākas dzīves meklējumiem, sava izplatības areāla paplašināšanu un skaita palielināšanu. Tam palīdz arī lauksaimniecības izplatība, jo, piemēram, Zemgales lauki šakālim ir kaut kas līdzīgs Ukrainas stepēm. "Šakāļi izmanto visas iespējas, kā tas ir raksturīgi jebkurai sugai," teica pētnieks.
Latvijā līdz šim ir ziņots par deviņiem šakāļiem - par astoņiem ziņojuši mednieki, kas tos nomedījuši, bet viens esot sabraukts. Lielākoties šakāļi varētu uzturēties Zemgalē, kas ir tuvāk dienvidiem. Tomēr viens ir bijis arī Salacgrīvas pusē. Ozoliņš piebilda, ka arī Igaunijā jau labu laiku ir manīti šie plēsēji.
Jau ziņots, ka, reaģējot uz šakāļu parādīšanos, lietuvieši steigšus iekļāvuši viņus medījamo dzīvnieku sarakstos. No maija tos atļauts medīt visu gadu. Tuvākajā laikā šakāļi varētu tikt iekļauti arī Lietuvas invazīvo sugu sarakstā. Aprīļa sākumā viens dzīvnieks nomedīts Šaķu rajonā, Lietuvas vidienē, bet pirms dažām dienām Biržu rajonā, pārdesmit kilometrus no Latvijas robežas, atrasta arī šo dzīvnieku ala.