Aizvadītās prezidenta vēlēšanas bija īpašas ar to, ka process norisinājās līdz šim vēl nepieredzēti godīgi un caurskatāmi. Visus četrus kandidātus partijas izvirzīja jau mēnesi pirms vēlēšanām, ļaujot sabiedrībai vismaz teorētiski iesaistīties diskusijās par to, kurš ir amatam vispiemērotākais. Ar sabiedrības iniciatīvu tika izveidota arī platforma mansprezidents.lv, kurā balsi par labu kādam no kandidātiem atdeva vairāk nekā 15 tūkstošu cilvēku. Tas ir atzīstams solis ceļā uz lielāku pilsonisko atbildību un sabiedrības iesaisti valstiski svarīgu mērķu īstenošanā.
Arī vairums partiju pirms vēlēšanām pauda skaidru nostāju par savu izvēli, kas acīmredzami apstiprinājās balsojuma rezultātos. Tomēr neizpalika arī pa kādai intrigai un pārsteigumam. Pirmkārt, Nacionālā apvienība sākotnēji solīja Egila Levita izkrišanas gadījumā atbalstīt otru koalīcijas kandidātu – Raimondu Vējoni – , bet pēdējā brīdī pieņēma lēmumu tomēr to nedarīt. Otrkārt, Saskaņas centrs centīgi noliedza grūti apstrīdamās aizdomas par to, ka prezidents tika ievēlēts ar viņu gādīgu līdzdalību. Visdrīzāk tas skaidrojams ar bailēm no savu vēlētāju attieksmes pret atbalsta izteikšanu kandidātam, kas kā aizsardzības ministrs stingri iestājies par kādai lielai kaimiņvalstij nesimpatizējošo NATO spēku ietekmes vairošanu Latvijā.
Nenoliedzami Raimonda Vējoņa spēcīgākais trumpis ir politiskā gatavība nekavējoties un ar pilnu jaudu uzņemties ar jauno amatu saistītos pienākumus. Ticis ievēlēts vairākās Saeimās, ilgstoši bijis vides un pēdējo gadu arī aizsardzības ministrs. Pietiekami pieredzējis un kompetents, lai atšķirībā no iepriekšējiem prezidentiem nebūtu lieki jātērē laiku, apgūstot jauno amata pienākumu specifiku. Lai gan ap Vējoņa kandidatūru atšķirībā no Levita neveidojās izteikta iedzīvotāju atbalsta grupa, sabiedrības kopumā pozitīvo attieksmi netieši apliecināja viņa nesen iegūtais valstī populārākā ministra gods. Vējoni raksturo augstas darba spējas un izlēmība lēmumu pieņemšanā, tomēr izteiktu oratora dotību trūkuma dēļ maz ticams, ka viņš varētu kļūt par spožu starptautiska mēroga zvaigzni.
Tomēr pietiekami daudz izaicinājumu jauno prezidentu sagaida arī valsts iekšpolitikā. Laikā, kad tautas kalpi nodarbosies ar premjeres Laimdotas Straujumas (Vienotība) aizliegtā vārda “konsolidācija” praktisku pielietošanu jeb 2016. – 2018. gada budžeta sastādīšanu, prezidents varētu viņiem pieklājīgi atgādināt, ka nodokļu celšana nav vienīgais (lasīt – ir nepareizs) ceļš, kā straujāk pildīt valsts maciņu. Jācer, ka prezidents spēs būt tas, kurš pāri ministriju individuālajām vajadzībām prot saskatīt valsts attīstības kopainu. Katrā ziņā Vējonim ir potenciāls ar citām spēcīgām rakstura īpašībām pieklusināt Latvijas tautas alkas pēc spoža mesijas ar aizgrābjošām runām un plašu starptautiska mēroga popularitāti.