Kas jādara, lai Latvijas sniegums starptautiskajā arēnā inovāciju ziņā uzlabotos?
Ir jāattīsta ražošana. Tās bremzēšana ar nodokļu slogu, neļaujot jaunajiem uzņēmumiem, kuriem nepieciešams starta laukums un ieskrējiens, neizbēgami noved pie situācijas, ka lielie uzņēmumi Latviju pamet, bet mazie diemžēl nekad nekļūst lieli. Mēs ar savu sadrumstaloto ražošanu kļūstam par tādu sīkbodnieku zemi. Uzskatu, ka ir nepieciešama sadarbība Baltijas mērogā, bet tās pietrūkst gan politikā, gan ekonomikā. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa pārmetumi par to, ka Igaunijas un Latvijas starpā nav reālas kooperācijas, ir pamatoti, jo, kamēr sarunāsimies tikai par Dziesmusvētkiem, kamēr mums nebūs integrētas sadarbības aizsardzības jomā vai ekonomikā, nevarēsim runāt par reāliem panākumiem. Tāpēc jāatzīst, ka Latvijas atrašanās trešajā vietā no beigām Eiropas valstu vidū inovāciju ziņā ir objektīva.
Ja atceramies Austrumeiropas bloka laikus, Latvijas zinātne, tehnoloģijas, zinātniskā infrastruktūra 1990.–1991. gadā bija Eiropas līmenī. Tas bija gan eksperimentālo instrumentu un tehnoloģiju rūpnīcas laiks, kas Zasulaukā ražoja inovatīvus darba galdus un instrumentus PSRS industrijai un kas visi tika ieviesti, gan tāds uzņēmums kā Alfa, kas ražoja militārajai tehnikai mikroshēmas. Šobrīd Latvijā nekā līdzīga nav. Iespējams, tas nozīmē, ka neesam uzticami partneri NATO lielajām industrijas zemēm, lai tās izvietotu savas ražotnes šeit. Jautājums, protams, ir saistāms arī ar Latvijas depopulāciju, kuru Latvijas politika šajos 25 gados ir sekmīgi panākusi. Esot Amerikā, man viens trimdas latviešu uzņēmējs teica, ka viņš vēlētos Latvijā izveidot lielu datoru un IT tehnoloģiju ražošanas uzņēmumu, bet lai tā būtu izdevīga, viņam bija nepieciešami vismaz pieci tūkstoši strādnieku. Latvijā šobrīd ir grūtības atvērt uzņēmumu pat ar simts strādniekiem. Tas ir ne tikai mans, bet arī daudzu uzņēmēju viedoklis, ka Latvijas valsti vajag restartēt. Es brīnos, kāpēc Latvija negāja, piemēram, Ungārijas ceļu, proti, tādiem zinātniskajiem institūtiem, kas ir spējīgi piesaistīt ārējo finansējumu un spējīgi izpildīt uzņēmēju pasūtījumus, kāpēc tiem nedot brīvību? Ungārija pirms vairākiem gadiem veica šo soli un daudziem zinātniskajiem institūtiem deva putna brīvību. Šie institūti sekmīgi pastāv, un, kāpinot apgrozījumu, gūst peļņu.
Kā Latvija būtu restartējama?
Tiekoties ar uzņēmējiem un par šo jautājumu diskutējot, nav izkristalizējies skaidrs risinājums. Uzņēmēji atzīst, ka šobrīd valsts ir ekonomiskā strupceļā. Valsts restarta iespējas bez skaidri apzinātas politiskās gribas nav iespējamas. Daudzās redzamās lietas aizsedz vēl vairāk neredzamo, proti, neredzamās manipulācijas, vienošanās un kompromisus, kuri saista budžeta dalītājus ar partijām pietuvinātiem uzņēmējiem. Vārdiskajām politiskajām aktivitātēm restarts – prāta un muskuļu konsolidācija, jaunu mērķu uzstādīšana un gribas koncentrēšana – diemžēl nesekos. Neesmu arī īsti drošs, vai mūsu sabiedrība vēlas straujas pārmaiņas, kādas tika sagaidītas pēc Rīkojuma Nr.2 vai tomēr evolūciju? Arī valstij nav vēlami krasi lūzumi un satricinājumi, un iedzīvotāji daudz labprātāk sagaidītu un spētu atzinīgi novērtēt vienmērīgi augšupejošu attīstību, ja tā tiktu veikta pa ekonomiskās attīstības un labklājības pieauguma līkni.
Cik liela loma ir zinātnes komunikācijai? Vai sabiedrība izprot zinātnes nozīmību tautsaimniecības attīstībā un labklājības līmeņa celšanā?
Komunikācija vien nespēj daudz palīdzēt, ja zinātnes prestižs sabiedrībā ir zems. Komunikāciju uzlabotu paši politiķi, ja viņi teiktu, ka Latvijā ir nepieciešama nacionālā zinātne, jo ar tās palīdzību tiktu celta nacionālā ekonomika. Visai izglītības sistēmai ir jābūt komunikatoram, kas skolniekus pievērstu zinātnei, iemācītu tos atslēgas vārdus, kas viņus rosinātu saprast, ka būt zinātniekam ir izdevīgi jeb, kā šodien mēdz teikt, seksīgi? Manuprāt, būt zinātniekam nozīmē apmierināt savu zinātkāri visaugstākajā kvalitātē, izmantojot šo cilvēcisko izziņas momentu, kura spēcīgākais motivators un virzītājspēks ir emocijas. Zinātnieka degsmē ir kaut kas no emociju bada sajūtas, kuru intelektuālis cenšas apmierināt ar prāta vingrinājumiem, ar intelektuālā riska radītu adrenalīnu, jo tieši uz šo emociju pamata balstās gan zinātnisko atklājumu dziņa, gan mākslas un radošo sasniegumu alkas. Emocijas, kuras baro zinātkāre, ir kairinājums smadzenēm un priekšstats, ka rezultāts būs apbalvojums, kas sniegs gandarījumu, baudu. Zinātnieku gandarīs labi veikts zinātnisks pētījums, mākslinieku – bauda par labi uzgleznotu gleznu.
Gandarījums noteikti ir ļoti svarīgs aspekts, bet vai ar to pietiek, lai zinātnieki paliktu Latvijā?
Nē, droši vien zinātnieks, sajuzdams, ka viņa ceļš uz zinātnisko gandarījumu Latvijā ir pārāk sarežģīts un no viņa prasa trīs reizes lielāku piepūli un enerģijas patēriņu nekā, piemēram, Somijā, visticamāk, ļaus sevi pārpirkt. Taču Latvijas zinātniekiem ir daudz veiksmes stāstu, arī tādu, kurus izdevies komercializēt, piemēram, tāds ir onkoloģes Ainas Mucenieces preparāts Rigvir melanomas slimnieku ārstēšanai. Ievadot slimību apkarojošu vīrusu, tiek uzveikta melanoma, nesagraujot organismu. Šis preparāts tiek komercializēts ar Starptautiskā Viroterapijas centra starpniecību, kas izplata un ārstē ar šiem produktiem pacientus gan Arābu Emirātos, gan Meksikā, arī Centrālāzijas valstīs u.c. Cerams, ka Latvijas zinātnē būs daudzi spoži izgudrojumi, kuri arī tiks veiksmīgi komercializēti, bet arī zinātniekiem ir jāspēj domāt ekonomiskās kategorijās.
Visu interviju Kas bija skaidrs hercogam Jēkabam ar Ojāru Spārīti lasiet piektdienas, 19.jūnija, laikrakstā Dienas Bizness!