XXI gadsimtam raksturīga gan valsts/aktīvistu grupu vēlme uzrunāt sabiedrību ar t. s. sociālajām kampaņām, gan vienlaikus cilvēku nogurums no informatīvā trokšņa, kas liek mazliet apšaubīt šādu kampaņu efektivitāti. Piemēram, pēdējos mēnešos daudz runā par nepieciešamību integrēt, saliedēt sabiedrību, arī ar kampaņu palīdzību. Cik tas varētu būt efektīvi?
Integrāciju starp ko? Nabagie - bagātie, geji -...?
Palūgšu nopietni. Latvieši - cittautieši.
Tas nav veids. Reklāmā ir daudz analoģiju ar cilvēciskām attiecībām, kurās, kā zinām, ar varu mīlēt sevi nepiespiedīsi. Ja tu ar kādu esi sagājis ragos, izdari viņam ko labu, ej iedzert kādu alu un izrunāties - ne jau noīrēt 100 reklāmas stabu, kur uzrakstīt, cik šis otrs ir labs. Attiecības veidojas no sīkumiem. Kā krievi saka: «meloč, no prijatno», «meloč, no goreč ostmalas».
Kampaņas, kuras vērstas pret t. s. neveselīgo dzīvesveidu?
Te kaut ko var darīt. Tiesa, jābūt uzmanīgiem ar moralizējošo nostāju. Ja cilvēkam saka, ka tas, ko viņš dara, ir slikti, tad var rasties pretreakcija. Drīzāk iedarbīgāk būtu paust, ka labi ir būt veselam, ka tas vienkārši ir patīkamāk. Plus, ka valstī ar sagrautu medicīnu labākais risinājums indivīdam ir laba veselība. Ja tu esi vesels, tas pozitīvi ietekmē arī tavu pašapziņu, tavu spēju īstenot savus mērķus.
Ar baidīšanu kā metodi mērķi sasniegt ir grūti, jo cilvēks jebkuru ziņu, ja tā bieži atkārtojas, sāk uztvert par interjera sastāvdaļu. Vēsts «smēķēšana nogalina» uz cigarešu paciņas kļūst par ornamentu. Burtu savienojumu.
Pats gan esi veidojis tās kampaņas pret dzērājšoferiem, kas uzsvaru lika uz baidīšanu... Lai kā arī būtu, tām, tavuprāt, ir bijis rezultāts?
Grūti teikt. Skaidrs, ka tajā, ka melnie cilvēki var braukt kopā ar baltajiem vienā autobusā, kampaņu ietekme ir niecīga. Tas ir jautājums par sabiedrības vērtību izmaiņām.
Kampaņas, kas aicina pievērst uzmanību negācijām (vardarbība ģimenē un tamlīdzīgi).
Aiz šāda veida kampaņām stāv vai nu nepieciešamība apgūt kaut kādu budžetu, vai nepieciešamība nopelnīt politiskos punktus. Nekāda cita iemesla tur nav. Nu iedomājies - kampaņa pret bērnu tirdzniecību. Kā tev šķiet - tie plakāti ielās uzrunā cilvēkus, kuri ar to nodarbojas?
Bet vai kopumā kampaņas var aicināt cilvēkus, vispārīgi izsakoties, būt labiem? Agrāk bija baznīca un atgādinājums mācītāja personā...
Tas ir OK tā cilvēka karmai, kurš evaņģelizē, uzskatot visus apkārtējos par ne tik labiem kā viņš pats... Man jau liekas, ka ikvienam cilvēkam ir zināms dzīves ceļš ejams, un tā ietvaros viņš pats nonāk, varbūt arī nenonāk, pie atziņas, ka nomirt labam ir kaut kā jēdzīgāk nekā nomirt sliktam.
Vēl viens sociālo kampaņu bloks ir valsts mēģinājums uzrunāt cilvēkus par ēnu ekonomikas tēmu.
Ha. Pēdējais brīnums bija tabakas ražotāju aicinājums pirkt legāli tirgotas cigaretes, jo, pērkot kontrabandu, jūs atstājat cilvēkus bez darba utt. Redzot kaut ko tādu, jāsecina, ka tā ir strīpas pārvilkšana tām iespējamām kampaņām, kas potenciāli varētu mainīt sabiedrības domāšanu uz labu. Viens džeks Latgalē izrādās lielāks kaitnieks nekā cigarešu ražošanas automāts, kas to daudzumu, ko viņš ieved, saražo dažās minūtēs, turklāt bez darbvietām... Labi, dievs ar viņiem. Redzi, nodokļi jau nav nekas cits kā maksa par pakalpojumiem, kurus mums sniedz valsts. Ja šis pakalpojums ir slikts vai netiek sniegts, tad zūd interese... Es pazīstu gana daudz ekonomiski aktīvu cilvēku, kuri nodokļus maksā, bet ne valstij, proti, viņi uztur savus nabadzīgos radiniekus, apmaksā tiem medicīnu utt. Respektīvi, viņi maksā nodokļus, bet «pa tiešo», nenosponsorējot kādai amatpersonai braucienu uz Bahamu salām.
Jā, bet šajās kampaņās ir apelēšana pie starppaaudžu, sabiedrības iekšējās solidaritātes, pie kaut kā ārpus radinieku loka. Nemaksājot tu atņem kādam pensiju, bērnu pabalstu utt.
Nezinu. Man šķiet, ka šādas kampaņas vienalga «karājas» kaut kādā tukšumā. Ne karsts, ne auksts. Jo manā skatījumā faktiski ir tikai divi modeļi. Brīvprātības, kad cilvēks redz, ko viņš par saviem nodokļiem saņem, un autoritārais - ja tu nesamaksā, tad ir smagas represijas.
Ironizējot par cigarešu ražotājiem, ieminējies, ka ir iespējamas arī jēdzīgas sociālās kampaņas. Piemēri?
Kampaņa ir veiksmīga, ja tās vēstījums sakrīt ar cilvēka veselo saprātu. Piemēram, cilvēki sprādzējas automašīnās, jo saprot, ka trieciena spēks ir lielāks par paša spēju noturēt savu rumpi... Ja runā par iespējām, pasaules pieredze liecina, ka veiksmīgas ir kampaņas, kas aicina uz labāku attieksmi pret dzīvniekiem. Cilvēki ļoti labi emocionāli reaģē uz ziņām par tiem, kuri ir vājāki, neaizsargātāki, tu vari justies mazliet pārāks un gādīgs vienlaikus. Turklāt sunim neko no tevis nevajag - viņš nemēģinās aizņemties naudu un neprasīsies darbā... Līdzīgi ir ar kampaņām par nemēslošanu dabā. Jo jautājums jau ir, kas mani caur šo kampaņu uzrunā - daba, kam es, simboliski izsakoties, ticu, vai politiķis, Eiropas Savienība utt., kuriem neticu.
Piemēram, mēs iesākām sarunu ar tēmu par integrācijas, iecietības veicināšanu sabiedrībā. Skaidrs, ka liela nelaime ir vispārināšana. «Krievus laukā!» Visus? Tavu paziņu Vaļeru arī? Nē, Vaļera ir normāls puika, lai paliek... Klasisks piemērs ir valsts pārvalde. Indivīds saskaras ar vienu diviem sliktiem ierēdņiem un attiecina savu pieredzi uz visu valsts pārvaldi. Jautājums, kā darboties pret šādu vispārināšanu. Ja pārvalde pati sāks stāstīt, ka vispār mums strādā arī daudzi forši cilvēki, rezultāts varētu būt niecīgs. Savukārt, ja viens parasts cilvēks bez maksas izstāsta, ka viņam ir bijusi forša pieredze, teiksim, jaunās pases saņemšanā Talsos, tad jēga lielāka.