Taisnība, ka tehnoloģiju attīstība atstāj neizbēgamu negatīvu ietekmi ne tikai uz rakstītprasmi ar pildspalvu, zoss spalvu un irbulīti māla plāksnītē, bet arī tādām elementārām prasmēm kā lēkāšana pa kokiem un zivs medības ar žebērkli. Ja nebūtu notikusi tehnoloģiju attīstība, visas sievietes prastu aust, adīt un tamborēt, bet vīrieši art, sēt un pļaut. Diemžēl tas viss lielā mērā ir zudis.
Notiek ne tikai tehnoloģiju attīstība, bet attīstība vispār, kaut dažas tās izpausmes atgādina deģenerāciju. Saprotams, ka literatūras skolotāju nesajūsmina saskarsmes kultūra SMS vai e-pasta vidē, kur normāla īsziņa skan «vnk pzv kad brivs». Bez garumzīmēm un komatiem. Tomēr nekādas kampaņas to nemainīs - cilvēki sazināsies tā, kā viņiem ir ērti.
Valodas un saskarsmes formu attīstība notiek nepārtraukti. Valoda tāpat kā sabiedrība ir dzīva. Saglabāt to sastingušā, nedzīvā formā ir Sīzifa darbs, kas nav pa spēkam nevienam - ne izglītības ministram, ne pašam stingrākajam valodas likumam pasaulē, ne valdībai, ne prezidentam ar Putina pilnvarām un pat ne Valsts valodas centram.
Sarunvaloda, pie kuras drīzāk nekā pie literārās valodas pieder īsziņas un saziņa elektroniskajā vidē vispār, un rakstu valoda, pie kuras pieder literārā valoda, ir atšķirīgas valodas.
Bērnam, jaunietim un jebkuram pilnvērtīgi integrētam pieaugušam sabiedrības loceklim ir jābūt tik izglītotam, lai viņš spētu lietot literāro valodu tur, kur tās lietošanu nosaka saziņas kvalitātes prasība - oficiālajā valsts saziņā, zinātnē, izglītības sistēmā. Arī korporatīvajā kultūrā, kuru neizbēgami degradē zemāku valodas formu lietošana, kas jau ir kļuvusi par īstu sērgu Latvijas privāto uzņēmumu vidē. Nenovērtējot to, ka valoda nav tikai saziņa, bet arī domāšana. Bet primitivizēta valoda uzņēmumā neizbēgami samazina darbinieku domāšanas spēju. Vismaz dažiem uzņēmumiem tas noteikti nozīmē arī konkurētspējas samazināšanos, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuru darbinieki lieto plašāk strukturētu valodu un spēj domāt strukturēti un skaidri.
Skolu digitalizācijai, planšetdatoru ieviešanai ir nozīme vispirms mūsu bērnu konkurētspējā reālajā pasaulē. Tāpēc lai paliek saukļi un sūkstīšanās par aizejošajām dienām, kad visi bērni runāja pieklājīgi un pievilka kāju - šī Roberta Ķīļa ideja ir patiesi reformistiska un laba.