I.Vaidere pauž, ka pārkāpumu gadījumā sankcijas varētu nozīmēt pat pilsonības atņemšanu. "Sankciju neesamību izmantoja [Nikolajs] Kabanovs, kuram pakratīja ar pirkstu, taču par to bija jāatņem deputāta mandāts. Prasība jāiestrādā likumos. Šis būs jau nodeldēts piemērs, taču es nevaru iedomāties, kā turki Vācijā protestētu pret vācu valodu kā valsts valodu, kaut, protams, viņiem ir brīvība demonstrēt un mītiņot."
"Otra neiedomājama lieta ir mūsu amatpersonu neapturamā vēlme runāt ar savas valsts pilsoņiem svešvalodā, kaut televīzijā būtu elementāri nodrošināt tulkojumu tiem, kas nesaprot latviski. Skaidri savu nostāju pret krievu valodu Igaunijā paudis prezidents Ilvess, Nīderlandes karaliene pēc kara atsacījās runāt vāciski, jo tā bija bijušo okupantu valoda. Bet cik aplam var izturēties amatpersonas Latvijā! Publiskajā telpā tām jālieto latviešu valoda, jo tauta ņem piemēru no redzamiem cilvēkiem. Bijušais prezidents, kaut esot pret krievu kā otro valsts valodu, tomēr vienmēr neaizmirst īpaši apliecināt cieņu "īpašajai" krievu valodai. Kaut gan korekti būtu cienīt tikpat krievu, kā čukču valodu. Mums jau tā ir nepamatoti zema tautas pašapziņa – gan negatīvas propagandas, gan padomju kompleksu dēļ, arī tādēļ, ka mēdzam sevi kritizēt par visu ko," sacīja I.Vaidere.
Runājot par 18.februārī gaidāmo referendumu, I.Vaidere norāda, ka "patlaban uz spēles ir likti valsts pamati un mūsu tautas prestižs".
"Referendums ir uzspiests un amorāls, taču 18.februārī jāpierāda, ka valoda mums rūp – jāiet balsot, un jābalso pret otru valsts valodu. Ko darīt pēc tam? Līdzšinējā integrācijas politika ir cietusi neveiksmi, tāpēc jāsper praktiski soļi tādai integrācijai, kas notiek uz vienojošas latviešu valodas un kultūras bāzes."
I.Vaidere joprojām ir LU profesore Ekonomikas un vadības fakultātē, kur apmēram puse jauniešu ir krievu studenti. "Diemžēl mani vērojumi nesakrīt ar oficiālo optimismu, jo kādi 25% šo neseno vidusskolēnu latviski runā ļoti slikti – kaut dzimuši neatkarīgā valstī. Līdz ar to rodas grūtības izteikties, apgūt vielu un rodas nepatika pret šo valodu. Tāpēc jāpanāk, lai katrs Latvijā skolu pabeigušais cittautiešu bērns latviešu valodu prastu tāpat kā savu dzimto. Tādēļ jāpāriet uz vienotu valsts finansētu skolu un bērnudārzu sistēmu valsts valodā kā citur Eiropā, turklāt ar lielām iespējām apgūt Eiropas un minoritāšu valodas. Nedrīkst arī diskriminēt tos, kas savā valstī runā tikai savā – latviešu – valodā. Jāsakārto likumdošana attiecībā uz valsts valodas statusa nodrošināšanu un pilsonības piešķiršanu. Jānovērš iespēja nepilsoņiem īstenot zināmas politiskas aktivitātes, šajā gadījumā – vākt parakstus referendumiem. Drošības struktūrām jāspēj dot atbilde, kas tie ir par avotiem, no kuriem šīs aktivitātes tiek finansētas. Nevienā valstī tie, kuri nav pilsoņi, nedrīkst veikt zināmas politiskas aktivitātes, bet pie mums nacionālboļševikiem ir brīv vākt parakstus, lietot nezināmas izcelsmes naudu."