Vairāk sankciju un problēmu

ASV Senāta izstrādātā likumprojekta viens no punktiem sākotnēji paredzēja vēršanos pret visām tām ārvalstu kompānijām, kas piedalās Krievijas gāzes vadu būvniecības projektos. Pārstāvju palāta šo punktu mīkstināja, tostarp virknes Eiropas Savienības (ES) valstu ar Vāciju priekšgalā un Eiropas Komisijas (EK) sašutuma dēļ, tomēr likumprojekts joprojām satur tēzi par nepieciešamību ASV valdībai vērsties pret gāzes vada Ziemeļu straume – 2 būvniecību, kā arī rīkoties, lai nodrošinātu ASV sašķidrinātās gāzes eksportu uz Eiropu, šādi radot jaunas darbvietas ASV.

Lai arī sankcijas paredzēts vērst pret Krieviju, šīs, bez liekas kautrēšanās tieši likumprojektā iekļautās tēzes, apvienotas ar ASV amatpersonu izteikumiem un vairākām prezidenta Donalda Trampa iniciatīvām, ir radījušas Eiropā pamatotas aizdomas, ka ASV vēlas atrisināt savas ekonomiskās problēmas uz tās rēķina. Vēlme par katru cenu pārdot Eiropai par Krievijas piegādēm krietni dārgāko aizokeāna gāzi ievērojami samazinās Eiropas rūpniecības produktu konkurētspēju, pirmkārt, jau aiz okeāna, salīdzinot ar ASV produkciju, jo gāze ir vienlaikus kā energoresurss, tā izejviela. Pie viena tiek izslēgta arī iespēja, ka pārskatāmā nākotnē ES varētu nonākt lieli Irānas gāzes apjomi, un šie fakti nevar nesatraukt rūpnieciski attīstītās Eiropas valstis. It īpaši Vācijas uzņēmumiem ASV ir viens no galvenajiem eksporta tirgiem.

Cits jautājums tikmēr ir par to, kādus pretsoļus ir spējīga spert oficiāli apvienotā, bet daudzos jautājumos sašķeltā Eiropa, jo Austrumeiropai ar Poliju un Baltijas valstīm priekšgalā ķecerīga šķiet jau pati doma, ka ES varētu noteikt kādas pret ASV vērstas sankcijas, bet šāda līmeņa lēmumus ir paredzēts pieņemt vienbalsīgi. Attiecīgi arī galvenais uzsvars pagaidām tiek likts uz mēģinājumiem ar diplomātu un lobistu palīdzību ietekmēt ASV Kongresu, tomēr panākumi šajā ziņā ir visai nosacīti. Tomēr, ja spiediens uz ES turpināsies, nav izslēgta iespēja, ka Vācija un tās domubiedri sāks nekautrējoties norādīt Austrumeiropai, ka vispār jau pēdējā saņem subsīdijas ES ietvaros lielā mērā tieši tādēļ, ka dažās valstīs rūpniecība ir spējīga ražot konkurētspējīgu (arī izmaksu ziņā) produkciju un ka dalība ES nozīmē ES, nevis kādu trešo valstu interešu aizstāvību.