Kādas ir bijušas Administratīvi teritoriālās reformas (turpmāk – ATR) veiksmes un neveiksmes, kāda ir novadu dzīvotspēja un nākotne?
Šī reforma ir spilgts piemērs mūsu neizlēmībai, laika un resursu nepamatotai, bezperspektīvai šķērdēšanai. Jau kopš 1993.gada mēs cenšamies īstenot šo reformu, kuras mērķis bija nodrošināt ekonomiski attīstīties spējīgas un labi pārvaldītas teritorijas, kas spētu piesaistīt iedzīvotājus un nodrošināt tos ar kvalitatīviem pakalpojumiem. Es domāju, ka šobrīd reti kurš apgalvos, ka esošie pāri par simts novadi to nodrošina.
Neliels atskats vēsturē ļauj secināt, ka tā vietā, lai koncentrētu resursus un atbilstoši modernizētu un spēcinātu pārvaldi, mēs populisma un pagastveču interešu vadīti likvidējām rajonu līmeni un izveidojām vairāk neka 500 pašvaldību tīklu, ko pēc tam mēģinājām “savākt” ap simts novados. Tas ir – decentralizējām, lai vēlāk attaptos, ka nevaram šo nastu panest. Vēl paspējām izšķiest jeb “apgūt” pamatīgu ES fondu daudzumu dažādiem ekonomiski nedzīvotspējīgiem vai nepamatotiem vietējiem projektiem. Nedaudz sapurinājāmies tikai krīzes brīdī.
Ir jāspēj atzīt, ka ekonomiski attīstīties spējīga teritorija prasa zināmu iedzīvotāju daudzumu un blīvumu. Teritorijām, kurās šie rādītāji ir lielāki, ekonomiskās izaugsmes un labklājības potenciāls ir lielāks. Šobrīd arvien vairāk ES iedzīvotāju dzīvo urbānās vai tām piegulošās teritorijās. Latvijā aptuveni 36-40% iedzīvotāju dzīvo lauku teritorijās, iepretim vidējais ES rādītājs ir zem 25%.
ES ir tikai 3 valstis, kurās ir zemāks iedzīvotāju blīvums nekā pie mums – Igaunijā, Zviedrijā un Somijā. Bet divās no šīm valstīm mēs runājam par daudzkārt lielākām ziemeļu teritorijām.
Nākotne ir skaidra – resursu koncentrācija un pilnīga publisko pakalpojumu sniegšanas pieejas maiņa.Liela daļa šo administratīvo pakalpojumu var tikt sniegta e-vidē – kas ir pieejamākais, ērtākais un lētākais risinājums ilgtermiņā. Protams, saglabāsies arī nepieciešamība pēc fiziskā kontakta. Te nozīme būs ērtiem pakalpojumu centriem, kas piedāvā galvenos pakalpojumus maksimāli tuvu iedzīvotājiem un vienuviet.
Šobrīd Latvijā mēs varam runāt par aptuveni 2000 pakalpojumiem, ko nodrošina vairāk nekā 100 valsts institūcijas gandrīz tūkstoš pakalpojumu sniegšanas vietās, un aptuveni 700 pakalpojumiem, ko iedzīvotājiem savu tā saucamo autonomu funkciju ietvaros sniedz pašvaldības ar savu iestāžu tīklu. Šo pakalpojumu kvalitāte ir ļoti dažāda. Šiem pakalpojumiem ir tendence koncentrēties attīstības centros. Aptuveni 46% pakalpojumiem pieprasījums ir lielāks nekā to teritoriālā pieejamība. Esošais iestāžu tīklojums un ar to saistītā infrastruktūra tikai trakumā nosaucama par izmaksu efektīvu.
Problēma ir tā, ka ATR un e-pārvaldes reformas ir bijušas pārāk atrautas viena no otras. E-pārvaldes ieviešanā mēs esam īpaši klibi un šobrīd atpaliekam pat no Moldovas - kur nu vēl Igaunijas un citiem.
Secinājums – līdzšinējos reformu mēģinājumos mēs esam centušies reģionu attīstības problēmu risināt caur juridisko un institucionālo prizmu, kā arī no politiķu un valsts pašvaldību sistēmā nodarbināto ērtuma un izdevīguma. Pārvalde, kas sadalīta 100 un vairāk novados, nesaderēs ar šo nākotni pārāk labi kopā, un agri vai vēlu tā būs jāmaina. Manuprāt, esošā novadu struktūra ir tikai starpposms.
Vai piekrītat Ģ.Rungaiņa tēzei, ka viensētas nav perspektīvas? Kā mainīt viensētniecisko domāšanu? Kādēļ mīts par viensētu kā latviešu identitātes pamatu ir tik dzīvotspējīgs mūsdienās?
Jā un nē. Rungaiņa kungs zināmā mērā mūsu mazajā valstī ir uzņēmies funkciju publiski paust to, ko bieži vien domā un par ko aizkulisēs runā, bet dažādu iemeslu dēļ publiski noklusē daudzi politiķi, ierēdniecības ļaudis un uzņēmēji. Pensiju sistēmas nākotne un urbanizācija ir divi spilgtākie Rungaiņa biedi tautai.
Nedomāju, ka viensētas ir neperspektīvas. Jautājums ir par to, ko saprotam ar viensētām. Manuprāt, tās varētu būt lielas un ekonomiski spēcīgas, specializētas zemnieku saimniecības, lauku tūrisma uzņēmumi. Bet tādu nebūs daudz, arī tas jāapzinās. Manuprāt, viensētu koncepcijai zināmā mērā atbilst arī t.s. “lauku brīvdienu mājas” pilsētu iedzīvotājiem. Īpašu nākotni nesaskatu mazajām apdzīvotajām vietām ārpus 9+21 Nacionālajā attīstības plānā noteiktā modeļa (9 - plānotie nacionālās nozīmes attīstības centri: Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Ventspils; 21 - plānotie reģionālās nozīmes attīstības centri: Kuldīga, Talsi, Tukums, Saldus, Dobele, Bauska, Ogre, Aizkraukle, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne, Gulbene, Balvi, Preiļi, Līvāni, Ludza, Krāslava, Madona, Valka – red.)
Kādēļ pašvaldības tik bieži ir opozīcijā valstij, kādēļ centrālajai valdībai un pašvaldībām ir tomēr atšķirīgi skatījumi uz valsts reģionālo attīstību?
Šis pretnostatījums ir dabisks, ņemot vērā, ka runa ir par resursiem, kas ir strīdus jautājums jebkurā valstī. Un te ir runa gan par nodokļu līdzekļiem, gan par lielu aktīvu, kā piemēram ostas, pārvaldīšanu. Tomēr, jo lielākas un resursiem bagātākas ir pašvaldības, jo šāda pretnostatīšana ir potenciāli mazāka. Pašvaldībām ir vajadzīga sava resursu bāze vietējo prioritāšu īstenošanai. Taču šī bāze nav palielināma ar pārdales palīdzību no valsts uz pašvaldībām, kā to daži vēlētos. Tā ir palielināma, koncentrējot resursus, nākotnē palielinot iedzīvotāju skaitu, un radot lielāku pievienoto vērtību uz vietām.
Kādas ir reģionālās attīstības prioritātes?
Reģionālās attīstības prioritātes ir jau iezīmētas Nacionālajā attīstības plānā 2020, un nav ko atkal atvērt šo diskusiju. Ir pilnībā jāmaina domāšana politiski administratīvajā sistēmā. Nedrīkst reģionālo attīstību uzskatīt tikai par Vides un reģionālās attīstības ministrijas lietu. Citu ministriju atbildībā esošās valsts politikas, piemēram – ceļu, izglītības, veselības aizsardzības, administratīvo pakalpojumu u.c. jomās jāveido atbilstoši šim 9+21 modelim.
Šādas pieejas realizācijai vajadzīgs politiski spēcīgs ministrs vai pat premjera biedrs, kas bauda paša premjera un finanšu ministra atbalstu.
Kā vērtējat Latvijas pašvaldību savienības darbu? (LPS)? Cik tā ir konstruktīvs sociālais partneris un cik vienkārši prasts savu biedru lobists?
Es domāju, ka nākotne ir Latvijas lielo pilsētu asociācijā – it īpaši, ja attīstīsies 9+21 ideja, kurai alternatīva ir tikai stagnācija. LPS ir līdzšinējās konjunktūras produkts. Tā ir organizācija, kurai jāuzņemas zināma atbildība par līdzšinējo nespēju īstenot nozīmīgu ATR un pārlieku lielo atbalstu pagastvečiem. Ja LPS grib izdzīvot, tai jāraugās uz lietām plašāk – valsts attīstības un reģionālās konkurētspējas mērogā, jāpārstāj būt par šauras ļaužu grupas ērtuma lobiju, kā tas brīžiem izskatās no malas. Es priecātos, ja šai organizācijai tas izdotos, jo ir jau arī daudz labas lietas darītas kopš 1991.gada, kad, ja nemaldos, šī organizācija tika dibināta.
Vai Latvijā ir nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības?
Nē, Latvijā ir nepieciešami pakalpojumu sniegšanas centri tik tuvu iedzīvotājiem, cik to atļauj valsts un pašvaldību rocība. Tas nenozīmē, ka tas ir kāds jauns pašvaldību līmenis. Iedzīvotāju perspektīvajam skaitam un blīvumam jābūt par galveno kritēriju, kas nosaka šādu centru atrašanās vietas, lielumu un aptveramo pakalpojumu klāstu. Kur blīvums mazāks, tur jādomā par citiem kanāliem, piemēram pasts, banku filiāles, veikali, utt., kā arī par transporta iespējām. Un visu laiku jāpatur prātā, ka liela daļa pakalpojumu nākotnē tiks sniegta e-vidē.
Varbūt tas jocīgi izklausīsies, bet visi Latvijas iedzīvotāji satilptu vienā vai divos lielākajos Kijevas vai citas lielpilsētas guļamrajonos. Mums nav ko aizrauties ar administratīvi teritoriālās sadrumstalotības idejām un nepatiesiem apgalvojumiem, ka sadrumstalotība un mazspēja ir patiesā demokrātijas izpausme.