Vilhelms labprāt studētu filosofiju, žurnālistiku, ekonomiku, komunikāciju, politiku - jaunais cilvēks gatavs uzskaitīt desmitiem jomu, kuras interesē, bet tas neesot tā laika un naudas vērts. Turklāt apšaubāma esot Latvijas izglītības kvalitāte. «Ienīstu to un pilnībā atbalstu Ķīļa reformas,» saka ģimnāzists, pamatojot savu viedokli: «Ja man jāuzskaita vidusskolā mācītās noderīgās lietas, ko pēc tam dzīvē izmantot, to būtu ļoti maz. Izglītības sistēma vērsta uz standartizāciju - skolā visi ienāk kā personības, bet ārā visus izlaiž vienādus. Tas nav pareizi.»
Bet studijas aiz robežas? «Ja man nebūtu darba (nu jau gandrīz divus gadus darbdienu vakaros Vilhelms ir algots darbinieks sociālo mediju aģentūrā, reklāmas un mārketinga komunikācijas jomā - red.), aizbrauktu pastrādāt brīvprātīgo darbā uz Portugāli vai Grieķiju. Sakārtot galvu, lai saprastu, ko grib no dzīves. Tas ir labāk, nekā bez vīzijas par nākotni doties studēt sabiedriskās attiecības. Jo visi tā dara. Studijas sabiedriskajās attiecībās jau neprasa ķīmijas vai matemātikas nopietnās zināšanas,» spriež jaunietis.
Paralēli mācībām viņš strādā kopš 14 gadu vecuma. Sācis kā velokurjers - nostrādājis pilnu vasaru, «kamēr citi atpūtās», katru dienu nobraucot līdz 80 kilometriem. Fiziska darba viņš nebīstas. «Es labprāt grābtu lapas, varētu strādāt kā pārdevējs kādā foršā veikalā. Par kapraci gan negribētu būt. Un negribētu rūpnīcā visu dienu likt detaļas.» Tiesa, lapas viņš labprātāk grābtu Portugālē, nevis Rīgas parkos. «Mīlu Rīgu un arī cilvēkus sev apkārt. Neesmu no tiem, kas saka: mēs slikti dzīvojam tāpēc, ka valdība zog, viss ir slikti un algas par mazu. Bet par valsts patriotu sevi nesaukšu. Man šķiet, lielai daļai cilvēku patriotisms nav pamatots. Tā drīzāk ir vēlme pēc elementāra komforta.»
Vilhelms neslēpj - kādreiz gribētu izlauzties līdz augšai Latvijas reklāmas industrijā. Kāpēc ne, piemēram, Amerikā? «Ja aizbraukšu uz Ameriku, iespējams, dzīvošu labi, bet tur vienmēr būšu kaut kur pa vidu. Izlauzties līdz pašai augšai, ja nav īpaša talanta, tur ir neiespējami. Bet Latvija ir tik maziņa!» savu principu «labāk pirmais puisis ciemā, nevis otrais galvaspilsētā» atklāj Vilhelms. Turklāt būt pirmajam puisim Rīgā nemaz neesot zemu mērķēts. Frederika Beigbedera 14,99 eiro viņš ir lasījis. «Nepaķēra. Manuprāt, Beigbeders pārspīlē,» komentē Vilhelms, piebilstot, ka tik traki reklāmas industrijā nemaz neesot. Protams, sākumā zeme ir jāizēd.
Absolūti «utopiskā, perfektā nākotnē» viņš gribētu aizbraukt studēt pasaulē prestižākajā reklāmas skolā Maiami. Un kā ar sirdsapziņu reklāmas industrijā? Ar to viņam viss esot kārtībā, «galvenais visu darīt pēc labākās sirdapziņas, tad par to nebūs jāuztraucas». Ja Lindermans piesolīs miljonu par savu reklāmas kapaņu? - «Atteikšos.» - Divus miljonus? - «Arī atteikšos.» - Trīs? - «Tik un tā atteikšos.» Nauda nepadarot cilvēku laimīgāku. «Kad man pašam bija mazāk naudas, es nebiju nelaimīgāks.»