Zanders: Jaunā vecā valdība

Taisnības labad jāpiezīmē, ka tik īsu laika sprīdi pirms vēlēšanām laikam bija naivi gaidīt kādas būtiskākas pārmaiņas, turklāt tādas patiesībā arī netika solītas - partijas līdzšinējo politiku uzskata par kopumā pareizu.Līdz ar to "sausais atlikums" ir a) divu atpazīstamu Vienotības politiķu (Viņķele un Pabriks) nonākšana uz pašas partijas rezervistu soliņa, b) izglītības sistēmas "esteblišmentam" draudzīgāks nozares ministrs ar neslēptām pretenzijām pret priekšgājējiem, c) nedaudz saprotamāks pašvaldību lietu ministrs, d) cita dzimuma valdības vadītājs. Kā nu ir, tā ir.To, ka nekas nav mainījies, apstiprina arī tēzes, kuras "jaunie vecie" ministri izvirza kā diezgan paviršu salona tīrīšanu piedzīvojušā valdības autiņa prioritātēm.Proti, kā prioritātes tiek definēti uzdevumi, kas vai nu a priori nav izpildāmi šim kabinetam atvēlētā laika periodā, vai arī vispār atzīstami par apšaubāmiem un kļūdaini formulētiem.Pirmajai sadaļai pieskaitāma Zolitūdes tēma. Politiķi nepārprotami orientējas uz sabiedrības vēlmi, lai tēmai tiek pielikts simbolisks punkts. Tajā pašā laikā tiesībsargājošo iestāžu paustais liecina, ka nekādu punktu līdz vēlēšanām pielikt nevarēs, t.i., tiek solīts nepaveicamais. Tas ir nelāgi ne tikai tāpēc, ka nav glīti apņemties paveikt to, ko apņemšanās brīdī apzinies kā neizpildāmu. Problēma ir arī tā, ka brīdī, kad publika sāks nepacietīgi prasīt simbolisko punktu, sāksies politiķu populistiskā retorika "mans īpašais viedoklis" plus spriedze valsts politiskās vadības attiecībās ar policiju, prokuratūru, tiesām utt. Jaunā - vecā valdība pati savām rociņām mīnē sev lauku.Otrajā sadaļā iekļaujas vairākas pieteiktās tēmas. "Sabiedrības uzticības atgūšana" - viens no, piedodiet, stulbākajiem vārdu savirknējumiem politiskajā žargonā. Pirmkārt, tāpēc, ka nav skaidrs, kā šī uzticība tiek mērīta. Ar socioloģisko aptauju palīdzību? Vērtējot, cik apzinīgi tiek maksāti nodokļi? Vērtējot, cik daudzi izlemj aizbraukt vai - pretēji - nospriež, ka var atļauties ģimenes pieaugumu tepat Latvijā? Otrkārt, jebkurā gadījumā tādas izmaiņas cilvēku noskaņojumā nenotiek nepilna gada laikā. Un, treškārt, pats uzstādījums ir bezjēdzīgs savā atrautībā no kopējā konteksta, proti, savstarpējas uzticības trūkuma, nerakstītu spēles noteikumu neievērošanas sabiedrībā kopumā. Svarīgāk par to, vai sabiedrība uzticas politiķiem, ir tas, kāds ir uzticēšanās līmenis darba devēju attiecībās ar darba ņēmējiem, uzņēmēju savstarpējās attiecībās, preces/pakalpojuma pārdevēja un klienta attiecībās, vai mēs ikvienu svešinieku uzlūkojam kā draudu vai vismaz potenciālu problēmu avotu. "Mums jāatgūst sabiedrības uzticība!" nebeidzamā izrunāšana liecina, ka partijas sevi uzskata par Latvijas valsts zemes sāli un jēgu. Par laimi, tā nav. Līdz ar to šādas tukšas tēzes nekādos «papīros» nav jāieraksta."Sociālās nevienlīdzības mazināšana". Neviens cilvēks, kurš ir pie pilna prāta, nenoliegs tēmas svarīgumu. Diemžēl liekas, ka politiskā elite šo uzdevumu izprot vienkāršoti. Nevienlīdzību nevar mazināt, par 20-30 eiro palielinot pabalstus vai minimālo algu. Ja valsts ekonomikas struktūra ir tāda, ka tā spēj funkcionēt ar salīdzinoši slikti atalgotām darbvietām, tad ievērojams strādājošo skaits šajā valstī nav gluži tik trūcīgs, lai kvalificētos pabalstiem, tomēr reāli ir iesprūdis dažādas pakāpes depresiju izraisošā "pustrūkumā". "Nevienlīdzība" nenozīmē tikai eiro skaitu bankas kontā - to veido arī augstāks slieksnis noderīgas izglītības iegūšanā, uzpūtīga attieksme pret cilvēku, tas, ka cilvēks spiests strādāt darbu bez sociālām garantijām, ka viņš ir ielikts "plauktiņā". Citiem vārdiem sakot, ir aizdomas, ka politiķi turpina uzdevumu "sociālās plaisas mazināšana" uztvert kā mazliet lielākas zivs, nevis makšķeres iedošanu. (Vai arī - ja nu tomēr kaut kāda makšķere tiek iedota, vienlaicīgi tiek gādāts, lai licences maksājumi un makšķerēšanas ierobežojumi būtu tādi, lai nekāda jēdzīga makšķerēšana nebūtu iespējama.) Ja politiķi sola "mazināt nevienlīdzību", bet vienlaicīgi ekonomiku saprot nevis kā dzīvu organismu, bet makroekonomiskus rādītājus, tad ir skaidrs, ka nekāda samazinājuma nebūs, jo tam nebūs priekšnoteikumu - dinamiskas ekonomikas.Daudz produktīvāk būtu, ja valdība nofiksētu, kādas iepriekš pieļautās nepilnības iespējams pielabot, bet kopumā solītu vismaz negrābstīties ap to, ko tā nevar pacelt, un nesastrādāt aplamības (jauni regulējumi, jauni administratīvi eksperimenti, kas nez kādēļ tiek saukti par "reformām"). Vecais labais princips medicīnā - dažkārt noderīgāka ir netraucēšana, neiejaukšanās tajā, ko nesaproti vai nevari ietekmēt.