Proti, lai gan jēdziens "kultūra" it kā ir pašsaprotams,
brīdī, kad runa ir par naudas došanu, tas var likties pārāk
nekonkrēts. Profesionālais žargons "jaunās politiskās iniciatīvas", "kultūrpolitika" un tamlīdzīgi izklausās birokrātiski tukši. Viena
lieta ir liegt naudu konkrētam arhitektūras piemineklim, muzejam
utt., pavisam cita - un vieglāk - atteikt "kultūrtelpai".
Neviens pie pilna prāta nenoliegs, ka kultūrai ir būtiska loma "nacionālās identitātes" veidošanā un stiprināšanā, tomēr arī te
noderētu saprotami piemēri, kas varbūt citiem ministriem un
politiskajiem partneriem atsauktu atmiņā tos nacionālās kultūras
mozaīkas elementus, kas veido viņu pašu piederības sajūtu šai zemei
(nezinu - Virzas darbi, Kuldīgas vecpilsēta, Skalbes Saulrieti,
desmitiem citu variantu). Jo tad tu atsaki naudu nevis "identitātei", bet kaut kam personiskam, mīļam, atmiņām.
Pašreizējā ministre zināmā mērā nav vainojama - ja kultūras "nozare" (atklāti sakot, pats apzīmējums skan grāmatvediski)
ilgstoši asociējusies ar būvprojektiem, tad būvprojekts ērti
ierindojas ekonomiski saprotamu "investīciju" lokā, kuras taču var
atlikt uz dažiem gadiem. Un ministre, protams, nevar pārliecināt
cilvēkus, kuri a priori nesaprot, kāda vērtība ir kaut
kādām "vecām lietām" vai tam, kas taču ir "gaumes lieta".
Tomēr ministrei vajadzētu mācēt saprotamāk un biežāk skaidrot,
ka viņas pašas saikne ar konkrētu politisko spēku nenozīmē, ka
tādēļ kultūra ir kaut kā tieši Nacionālās apvienības (NA) lauciņš
un attiecīgi klasisks partiju tirgus objekts, skaidrot, ka kultūras
vērtībām nav partijiskās piederības. Ka, atsakot naudu kultūrai, "noliek pie vietas" ne jau NA - ieriebj paši sev. Un vēlreiz -
lūdzu, mazāk modīgu terminu.