Zanders: Strīdi par ministru algu bezjēdzīgi

Lūk, deputātes Zandas Kalniņas-Lukaševicas dvēseles kliedziens: "Godātie kolēģi! Igaunijā degakmens racēji saņem tikpat, cik mūsu ministri." Viņas kolēģis Kārlis Seržants ir nepielūdzams: "Man, protams, patiess prieks par Zandas kundzi, kura tik ļoti labi orientējas Igaunijas degakmens racēju algās, bet varbūt aprunājieties kādreiz ar kādu dīķa racēju tepat Latvijā, kas vada ekskavatoru, un, ticiet man, viņš saņem tieši tikpat, jo atšķirībā no mūsu darba šeit viņa darbs ir... rezultāts redzams uzreiz." Filozofisku noti debatēs mēģina ienest Sergejs Dolgopolovs: "Es nezinu nevienu gadījumu, kad kāds cilvēks teiktu, ka viņam pietiek tās naudas, ko viņš nopelna." Tomēr opozīcijas samiernieciski pasniegtā roka pozīciju neapmierina, tā turpina dusmoties. Ilma Čepāne: "Un nevajadzētu arī bāzt galvu arī sniegā, jo sniega pašlaik nav, ja. Kā jūs zināt, Elksniņa kungs." Diskusiju konstruktīvākā gultnē mēģina atgriezt Ilze Viņķele: "Šī šķietamā vistas olas dilemma. Kam vispirms mēs palielināsim algu - medmāsām vai ministriem? Tas ir nekorekts salīdzinājums, un šeit atkal no pieredzes varu teikt: jo ministri būs kvalitatīvāki, jo rīcībspējīgāki, jo spējīgi pieņemt nozarē vajadzīgus un sabiedrībai lēmumus, jo mēs ātrāk tiksim pie šīm sakarīgajām medmāsu algām." Nekā nebija - viņas kolēģis Arvils Ašeradens turpina uzturēt temperatūru ar negaidītu darba priekšlikumu: "Ja es piedāvātu šeit... mēs piedāvātu pēkšņi šo te Saeimas zāli uzkopt par pieciem tūkstošiem eiro, visticamāk, liela daļa no jums arī apsvērtu iespēju mainīt savu profesiju, lai saņemtu šo te algu."Kurš teica, ka plenārsēdes ir miegainas?Ja beidz irgoties, vienīgais subjektīvais secinājums: šie strīdi lielā mērā ir bezcerīgi vairāku iemeslu dēļ. Pirmais. Kamēr Latvijā būs tik lielas atšķirības ienākumu līmenī, jebkura alga, kas tiek uzskatīta par lielu, izraisīs īgnumu lielā daļā sabiedrības. Vienalga - vai runa būtu par 1000, 1500, 2000 vai 2500 eiro mēnesī. Turklāt šo īgnumu veicina nojausma (visai pamatota, šķiet), ka būtiski uzlabot savu materiālo labklājību daudziem Latvijā dzīvojošajiem objektīvi nespīd. Te kā atšķirīgu var minēt ASV. Arī tur ir lielas atšķirības ienākumos, tomēr vairākums (to skaitā relatīvi zemāk atalgotie) saglabā ticību, ka principā var, ja paši smagi strādās, piepulcēties veiksminiekiem. Otrais. Sabiedrības vairākumam nav skaidru kritēriju, pēc kādiem valsts augstāko amatpersonu darbs vispār vērtējams, līdz ar to jebkuras debates par šī darba atalgojumu neizbēgami kļūst emocionālas. Trakākais, ka arī šādu kritēriju izstrāde izraisītu tikpat karstasinīgus strīdus. Piemēram, cik lielā mērā ministrs ir atbildīgs par IKP kāpumu vai kritumu? Vai ministram X ir jābūt kolektīvi atbildīgam par ministra Y neveiksmīgu darbu ar no tā izrietošām sekām X atalgojumam? Ja solidaritāte tiek prasīta no ministriem, vai tādu vajadzētu ievērot arī citās profesionālajās grupās? Baidos, ka kopsaucēju šādos jautājumos panākt nav iespējams. Pareizāk būtu pieņemt tādu vai citu lēmumu un beigt neauglīgus vingrinājumus retorikā.