Irāka, Afganistāna, Jemena, Lībija, Ēģipte utt.Ar šo pretinieku ir ārkārtīgi grūti cīnīties vairāku iemeslu dēļ (tos svarīgi minēt, lai mēs cilvēciski saprotami nebruktu virsū specdienestiem par bezdarbību).Pirmais. Terora metodes politiskajā cīņā tiek izmantotas jau krietni sen. Problēma ir tā, ka agrāk uzbrukuma mērķa izvēli varēja kaut mēģināt izskaitļot. Piemēram, armēņu dašnaki pērnā gadsimta pirmajā pusē centās Eiropā uzmeklēt turku elites pārstāvjus, kurus vainoja genocīdā pret armēņu tautu. Uzmeklēt un nogalināt. Diez vai attaisnojama taisnības ieviešanas metode, bet kaut kādās racionalitātes robežās. Mūsdienās saprast, ar ko terora akta mērķis ir "nogrēkojies", visbiežāk nav iespējams. Kaut ko aizvainojošu (teroristam) publiski paudis? Vienkārši ir "sliktās" valsts pilsonis? Mērķis var būt ikviens.Otrais. Agrāk etniskās, reliģiskās kopienas bija pietiekami strukturētas un aptverošas, lai konkrētās valsts specdienesti, uzturot kontaktu ar kopienas līderiem, varētu puslīdz būt lietas kursā par kopienā notiekošo un pat to ietekmēt. Mūsdienās saziņas tehnoloģijas un autoritāšu noriets vispār nozīmē, ka radikāli ļaudis var perināt savus plānus, "neizgaismojoties". Institūciju (konkrētajā gadījumā musulmaņu sabiedrisko, reliģisko organizāciju) līderi var no tīras sirds nosodīt terora metodes, bet šie brīdinājumi nedz garantē briestošā nozieguma atklāšanu, nedz novēršanu. Jo tradicionālā autoritāte daudziem vairs nav autoritāte. Un, lai cik krāšņi būtu stāsti par amerikāņu spiegošanu interneta vidē, valsts te sacensībā ar noziedzniekiem ir iedzinēja situācijā.Trešais. Reliģija, etniskā aizvainojuma jūtas a priori ir iracionālas, tādēļ faktiski nav iespējams prognozēt "klikšķi", kas cilvēkam, kurš gadiem ilgi noraidījis vardarbīgas metodes, liek pie tādām ķerties. Šādā kontekstā par kļūdainu jānosauc arī viedoklis, ka terora metodes lieto sociāli un ekonomiski neveiksminieki. Viedoklis neatbilst faktiem. Līdz ar to ir pilnīgas blēņas sapņot, ka terorisms mazināsies, ja uzlabosies ekonomiskā situācija konkrētajā valstī vai reģionā. Cilvēki meklē savu identitāti arvien nesaprotamākajā XXI gadsimta pasaulē arī pārtikušās zemēs, un dažkārt šie meklējumi (Breivīka gadījums) novirzās pilnīgi neceļos.Tas diemžēl nozīmē, ka islāma un citu radikāļu gadījumā mēs esam zināmā mērā nolemti neziņai un dzīvošanai terora akta pastāvīgas iespējamības ēnā. Man nav laba noslēguma rakstam, vien rezignēta sajūta, ka cilvēce, šķiet, nolemta dzīvot ar briesmām fonā. Nolemta mēģināt dzīvot par spīti šīm briesmām.
Zanders: Terorisms. Jautājumi, uz kuriem nav atbilžu
Francijas notikumu kontekstā dažas pārdomas, kuras objektīvi neizkārtojas kādā modelī, kas savukārt sniegtu skaidras atbildes un rekomendācijas. Tēma ir pārāk sarežģīta un vienlaikus - iracionāla.Nedrīkst teikt, ka Eiropai uzbrūk islāms (kā reliģija, dzīvesveids, pasaules uzskats utt.). Kaut vai tāpēc, ka islāma radikāļi vienlīdz bieži un asiņaini vēršas pret citiem islāmticīgajiem, kuri vai nu tiek uzskatīti par "nepareizam" novirzienam piederīgiem, vai vienkārši pārāk vēsiem savā ticībā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.