Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Latvijas lepnums: Sportisti uz izglābšanos vairs necerēja

Šovasar Cesvaines pusē notikušajā rallijsprintā Gulbis 2012 ātrumposms pie Oļiem viltīgs arī profesionāļiem. «Jau pirms igauņiem trīs četras mašīnas nostreipuļoja,» atceras madonieši un cesvainieši, kuri trases malā vēroja sacīkstes. Tad nācis igauņu BMW. Un... Izlidojis no trases. Apmetis vairākus kūleņus - pāri laukam, akmeņu krāvumam, alkšņu krūmiem.

Aiz tiem dīķis. Saceltajā putekļu mākonī dzirdams bijis vienīgi pamatīgs plunkšķis. Sacīkšu automašīnai, piezemējoties ūdenī uz jumta, liktenīgs izrādījās bebru aizsprosts. Drošības jostas auto sportisti paguva atsprādzēt, taču aizsprosta dēļ atvērt durvis nevarēja. Bloķētas. Igauņu ekipāžas pilots Vallo Nūters un stūrmanis Alari Kupri tobrīd sapratuši - tas ir minūšu jautājums, viņi neizdzīvos. Bet tālumā jau finišu varēja redzēt...

Kā vienots spēks

Cesvainietis Aigars Kozuls, būdams pieredzējis auto praktiskās braukšanas instruktors, briestošās nepatikšanas sajutis, tiklīdz tramplīna virsotnē melnā BMW priekšējos riteņus ieraudzījis ārpus ierastās trajektorijas. Šajā tases sektorā ātrums krietni virs 100 km/h. «Mašīna ūdenī!» kāds iesaucies, plokot putekļu mākonim. Tagad, atminoties tā mirkļa notikumus, vīri vairs nevar pateikt, kurš pirmais metās skriešus uz dīķi, kurš pirmais lēca ūdenī. Bet tam nav nozīmes - uzskata seši vīri, satiekoties notikuma vietā, lai nofotografētos rakstam pie liktenīgā dīķa. «Nevajag dalīt lomas, cik kurš palīdzējis un glābis - tās ir tikai detaļas,» uzskata Aigars Kozuls, «svarīgākais, ka tajā vietā bijām tie, kas bijām - kā vienots spēks.»

Tikmēr citi skatītāji pat nesapratuši, kas notiek, jo sacensības turpinājās. Milzīgā ātrumā garām aizjoņoja vēl četras piecas mašīnas. «Biju skatītāju vidū kopā ar ģimeni, meitas vēl kliedza: «Tēti, neej, neej!» Jo, kad skrēju uz dīķa pusi, nākamā mašīna gandrīz man virsū - knapi savācās uz trases,» stāsta Jānis Pūce. «Pirms tam jau sacensībās Madonas pusē notika traģiska avārija, nodomāju - pieļaut vēl vienu? Nu nē!» metoties uz notikuma vietu, nodomājis Sandis Raubiškis. «Mans puika gribēja skriet līdzi pāri ceļam, uzsaucu vien, lai paliek uz vietas,» mirkli fiksējis Andris Drozds. Šie trīs puiši un Valdis Medinieks sacīkstes vērot bija atbraukuši no Madonas.

Dīķī konkrētajā vietā dziļums līdz krūtīm, bet soli sāņus - jau līdz kaklam. Ingus Ķimelis, Cesvaines vidusskolas skolnieks, meties ūdenī, pat nedomājot par savu mobilo tālruni un drauga Roberta Mālkalna mašīnas signalizācijas pulti šortu kabatā. «Ai, pēc notikušā tā izmirkusī pults vispār tāds sīkums vien šķita,» vēlāk teiks Roberts. Ingus neslēpj - tobrīd galvā mirkli pazibējusi doma - kāpēc mesties ūdenī un kāpēc ne... «Tas vienkārši jādara! Ielecu, un bija jālaižas peldus,» atceras Ingus. Andris Drozds ķēries pie pilota durvīm, Valdis Medinieks pie stūrmaņa durvīm. Tuvumā ūdenī jau bijuši vēl daži vīri. Mašīna tikmēr strauji piepildījās ar dūņaino ūdeni. «Skats bija baiss, abi sportisti ar kājām gaisā, sejas necilvēcīgā, zilpelēkā krāsā, sašķiebtas grimasē,» stindzinošo ainu atminas Ingus. Gaidīt palīdzību no malas būs par vēlu - uzreiz sapratis Sandis.

Ja pietrūktu kaut viena

Jānis saka - viss risinājies kā trillerī. «Nekas nebūs,» kāds iesaucies, kad sapratuši, ka durvis atvērt neizdosies - mašīna jāapgāž. «Tomēr šķita neticami, ka izdosies,» tobrīd domājis Valdis. «Gluži pārdabisks spēks radās! Pamēģiniet apgāzt vieglo auto uz jumta un pēc tam atpakaļ uz riteņiem, paskaitīt sekundes, cik tas aizņem laika ziņā. Šis laiks būtu formulējams kā etalons ideālos apstākļos ar pamatu zem kājām, bet mums kājas grima dūņās un miesā dūrās bebru apgrauzti koku zari... Ja pietrūktu kaut viena vīrieša spēka brīdī, kad vajadzēja atgāzt mašīnu uz riteņiem - neapgāztu,» situāciju lietišķi raksturo Aigars.

Pirmo izdevies atbrīvot stūrmani. Aigars zinājis, ka slīkušajam jāatbrīvo no dūņām augšējie elpceļi un kā pareizi jānogulda. Alari Kupri pulss nebija zudis, un elpošanu izdevies atjaunot līdz ar dūņainā ūdens atklepošanu. «Viņš atvēra acis un, skatoties man sejā, jautāja: «Vai esmu dzīvs?»» atceras Aigars. Ar pilota izdabūšanu gājis grūtāk un ilgāk. Sportists bija paslīdējis zem paneļa, turklāt cietušajam sākusies tūska, jo žņaudza ķiveres siksna, bet nazi, kam bija jābūt salonā, sataustīt neizdevās - uz riteņiem noliktais auto joprojām līdz pusei slīka ūdenī. «Neomulīgi kļuva, šķita - nav cerību,» izjūtas restaurē Jānis. Tomēr izvilkuši, iznesuši krastā uz rokām. Aigars sūtījis jau atguvušos Alari parunāties pie Vallo igauniski, lai uzturētu kolēģi pie samaņas. «Kad pilots atvēra acis un abi igauņi piespieda viens otram galvu, sapratām - briesmīgākais jau garām. Patiesībā nu tikai sākām paši aptvert situāciju, līdz tam darbojāmies automātiski,» secina Andris.

Vēlāk piebraukušajā ātrās palīdzības mašīnā mediķi konstatējuši, ka stūrmanim dzīvības procesu rādītāji normas robežās, taču pilotam skābekļa koncentrācija plaušās jau bijusi kritiska.

Visu izšķir mirklis

«Skatītāju pulciņš avārijas tuvumā bija paprāvs, taču palīgā, nedomājot par savām ērtībām un personisko komfortu, skrēja tikai daži,» saka Cesvaines vidusskolas skolniece Rita Turkina, kura šos vīrus pieteica Latvijas lepnumam. Arī viņa tai dienā, tikai citviet, vēroja sacīkstes. «Pēc aculiecinieku nostāstiem atradās pat tādi, kuri par notikušo uzjautrinājās, taču šie vīri steigšanos palīgā uzskatīja par neapspriežamu darbību. Vien uzrunāti liedzās, ka būtu izdarījuši lielu varoņdarbu,» pieteikuma vēstulē raksta Rita.

Vīri patiesi nealkst ne publicitāti, ne uzslavas. «Mums lielākais «paldies» būtu satikt abus igauņus vēlreiz. Satikt sveikus un veselus, te, mūsu trasēs,» smaidot teic madonieši. Mirkli apspriedies ar vīriem, Sandis secina: «Esam pārliecināti, ka ūdenī metās vēl viens vai divi vīri, varbūt nav vietējie. Būtu tikai godīgi, ja izdotos uzmeklēt un pieminēt arī viņu vārdus. Jo mēs visi darbojāmies kā vienota komanda.» Starp glābējiem bija arī cesvainietis Gints Lapsa un, izrādās, arī ogrēnietis Rinalds Rode. «Darīju tikai to, kas bija jādara,» telefonsarunā pēc tam lakoniski apstiprina Rinalds.

Taujāti, kā paši jutušies pēc notikušā, madonieši teic - toreiz pat bijis vienalga, kurš sacīkstēs uzvarēja. «Galvenais bija gandarījums, ka izglābām dzīvības. Ja nebūtu izdevies, tad gan justos slikti,» uzsver Sandis. «Man vakarā pēc avārijas gan bija tāda apcerīga sajūta - cik gan trausla ir cilvēka dzīvība. Visu var izšķirt tikai viens mirklis,» klusi nosaka Ingus.

Izglābšana bija brīnums

Sazinoties ar igauņu ekipāžas pārstāvjiem - pilotu Vallo Nūteru un stūrmani Alari Kupri, abi stāsta, ka nu jūtas veseli, tiesa, kādu laiku nācies ārstēties. «Tas bija minūšu jautājums. Videokamera mašīnā ūdenī strādāja vēl divas minūtes. Vēlāk mums pateica, ka zem ūdens esam pavadījuši kādas četras minūtes. Esam ļoti pateicīgi latviešu puišiem,» saka Alari. Viņš domājis, ka noslīks. «Mūsu izglābšana bija brīnums. Kad atguvos, nesapratu, kur esmu - uz zemes vai debesīs. Neticēju, jautāju puišiem, vai tiešām esmu dzīvs.» Vallo piebilst - viņiem abiem 30. jūnijs ir otrā dzimšanas diena. Vallo jau startējis sacīkstēs, taču Alari atzīstas - šogad pēc notikušā sacensībās nav piedalījies. Tomēr igauņu autosportisti ir gatavi atkal startēt sacensībās, bet savus glābējus labprāt redzētu rallijos Igaunijā un grib pateikties puišiem, tikai nezina, kā.


Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi