Imants to dara joprojām, būdams Latvijā un pasaulē vienīgais koncertkokļu meistars. Cilvēks, kurš kokļu būves pamatus Latvijā sācis no nulles pagājušā gadsimta 80. gados.
Jau pa telefonu apvaicājos - varbūt pa šo gadu viņš ticis pie plašākas darbnīcas? Imants nosmej vien, bet tad nopietni atbild - viņš ir gandarīts par saņemto pagodinājumu, tomēr to nav tiecies izmantot. "Savu misijas darbu turpinu," teic koncertkokļu meistars. Šī gada laikā jau uzmeistarotas kādas trīsdesmit kokles.
Brīnumi notiek
Ar Imantu Robežnieku atkal tiekamies tautas instrumenta svētnīcā - jau pirms gadiem desmit izcīnītajās telpās Rīgā, Graudu ielā, kur atrodas Latvijas kokļu būves centrs. Šaurajā darbnīcā tiešām nekas nav mainījies. Tikai pasūtījumu kļuvis vairāk - uz koklēm rindā gaida kādi simts pasūtītāji. Arī Jānis Rozenbergs - ilggadējs Imanta māceklis - tepat vien rosās, šoreiz viņš strādā, lai noskaņotu cītaru.
Plaukti darbnīcā kā vienmēr ir pilni ar dažāda izmēra profesionāļu klases akadēmiskajām koklēm, kurām augšas rezonators izgatavots no simtgadīga koka, bet apakšā ir vismaz 40 gadu vecs mahagonija materiāls. Un ar koklītēm jeb dēlīšiem, kā Imants apzīmē tos tautas instrumentus, kas top kādā vasaras nometnē, kad grib uzspēlēt un uzdziedāt. Te ir ekskluzīvas kokles starptautiski atzītiem māksliniekiem un pavisam parastas - kāds puisis iecerējis savai mīļotajai uzdāvināt kokli, lai mācās to spēlēt kā otru mūzikas instrumentu. Vēl kāda kundze, savējo koklīti glabājusi ilgus gadus kopš jaunības, nolēmusi to nodot mazajai meitiņai un atnesusi uz darbnīcu uzvilkt stīgas, bet Imantam sirds sāp: "Ja nezināt, kā pareizi uzglabāt kokli, kamēr to nespēlējat, piezvaniet man, pastāstīšu!"
Meistaram joprojām var zvanīt, ja vien kas atgadās - piemēram, vēlu vakarā pirms izlidošanas uz koncertēšanas vietu mūziķa instrumentam pārtrūkusi kāda stīga.
Vaicāts, vai meistars pēc Latvijas lepnuma balvas saņemšanas nav kļuvis savrupāks vai prasīgāks, māceklis Jānis Rozenbergs pasmaida - šajā ziņā nekas nav mainījies un prasīgs pret sevi un citiem meistars ir bijis vienmēr. Ar Imanta Robežnieka izgatavotu kokli mūziķe Līga Griķe Karaliskajā Alberthollā uzvarējusi mūzikas virtuozu konkursu London Grand Prize Virtuoso stīgu instrumentu kategorijā.
"Ar Līgu pēc tam mēs sarakstījāmies un viens otram teicām: "Brīnumi notiek, brīnumi notiek." Es jau nevaru teikt, ka šis mans instruments ir labāks par Stradivāri vijoli, bet, ja meitene ar manu instrumentu spēlēja un ieguva Grand Prize, tad ir jābūt lepnam. Un viņa ir lepna. Un visi koklētāji ir lepni,» pasmaida Imants un piebilst: "Ja koklētāju nebūtu, kam tad mēs te ar savām kastītēm būtu vajadzīgi un kam lielītos?"
Viens neesi nekas
Imants Robežnieks ir ļoti aktīvs sociālo tīklu lietotājs. "Pēc Latvijas lepnuma apbalvošanas ceremonijas 2015. gada decembrī man bija jautri piedzīvojumi. Sociālajos tīklos mani uzmeklēja sen neredzēti cilvēki! Pēkšņi parādās slavenā karavīru ansambļa Zvaigznīte kolēģis Jurijs Makarovs un apsveic mani - mēs kopā muzicējām 1971. vai 1972. gadā! Tik daudz gadu pagājuši, biju tik pārsteigts," stāsta Imants un turpina: "Vēl no Izraēlas uzrodas kolēģis - arī viņš spēlēja Zvaigznītes sastāvā. Nākamajā rītā pēc ceremonijas telefons skanēja nemitīgi. Un tad vēl zvanīja klasesbiedri, bet ar viņiem jau saietos satiekamies ik pēc pieciem gadiem. No Kanādas deva ziņu mans kolēģis Ēriks Zuika, ar kuru kādreiz spēlējām grupā Metronoms. Es stāstu par mūziķu gaitām, bet tas viss ir saistīts, citādi jau es te nestrādātu."
Imants stāsta, ka šogad ar klasesbiedriem nosvinējuši apaļus 50 gadus, kopš absolvējuši Jaunpiebalgas vidusskolu. Imantam bijis tas gods pie skolas stādīt kociņu. "Stādījām, un bija tāds aizkustinošs brīdis - klasesbiedrene, kura ilgus gadus strādājusi Rīgā, bijusi profesionāli tehniskās skolas direktore, teica runu un atzina, ka esot apraudājusies, skatoties Latvijas lepnuma ceremoniju. Cita klasesbiedrene esot pie televizora sasaukusi visu ģimeni - viņi šo manuLatvijas lepnuma godu uzņēma arī uz sevi, arī viņiem bija lepnums pret saviem bērniem un mazbērniem," aizkustināts ir kokļu meistars.
Viņš pats ceremonijā juties pagodināts, jo pēc svinīgās daļas meistaru uzrunājusi Valsts prezidenta kundze Iveta Vējone. "Par Valsts prezidentu un viņa kundzi cilvēcīgi radās ļoti labs iespaids. Man līdzi bija mazmeitiņas, prezidenta kundze atsveicinājās arī no viņām. Pats pasākums bija ļoti sirsnīgs, ļoti skaists. Man ir lepnums par visiem tiem cilvēkiem, kuri saņēma balvu citās nominācijās - tie ir tādi cilvēki, ar kuriem tiešām var lepoties. Man prieks, ka arī es esmu starp viņiem. Visiem bija prieks - koklētājiem, skolasbiedriem, maniem Piebalgas amatniekiem, jo viss jau tādā saiknē vien ir - viens tu nekas neesi pasaulē," uzskata sirmais vīrs.
Laimīgs, ka var darīt
Mūziķu aprindās Imantu dēvē par latviešu Stradivāri. "Man ir laimējies, ka līdz pensijas vecumam varu darīt ko labu un rādīt to arī citiem cilvēkiem," saka Imants Robežnieks. Viņš gan stāsta, ka pēdējā laikā kļuvis populāri interneta vietnē YouTube noskatīties pamācību, kā izgatavot kokli, un mēģināt rīkoties atbilstoši pamācībai. "Cilvēks noskatās, uzreiz grib nopirkt darbgaldu, ieguldīt tūkstošus un domā, ka kokļu bizness būs rokā. Taču, kad meistars viņam stāsta, ka vienu detaļu vajadzēs griezt 13 stundas, cilvēks nesaprot - kā?! Ir taču lāzers! Taču vajadzēs iet pa solītim, pa milimetram. Vietnē jau parāda ātri, kā to detaļu griež - kurš tad Youtube gaidīs 13 stundas," ironizē Imants. Mūsdienās kokles meistars ar savām rokām un zināšanām apkopo kādas piecas profesijas - metinātājs, slīpētājs, virpotājs, frēzētājs un vēl atslēdznieks, lai no nulles uztaisītu tikai vienu slēdzīti.
Imants vairākkārt uzsver - kokļu gatavošana nav bizness, tas ir misijas darbs. "Mēs koklēm mēģinām saglabāt tādu cenu robežu, lai tā būtu pieejama mazajiem censoņiem, kuri tikai mācās spēlēt šo mēnešiem ilgi rokām izauklēto instrumentu. Tāpēc šis centrs un mūsu darbība ir tāda kalpošana tautas mākslai. To mēs ar Jāni uzskatām par misiju un strādājam dūšīgi," teic kokļu meistars.
Imants Robežnieks savu Latvijas lepnuma balvu uzskata par balvu visiem Latvijas koklētājiem: "Esmu lepns, ka mūsu koklētāji pasaulē spēj Latvijas vārdu nest, Latvijas instrumentu parādīt. Vai līdz ar instrumentu kaut kur izskan mans vārds, to es nezinu, bet man ir milzīgs prieks."
Nacionālās bibliotēkas darbiniece Valda Upena, kura pieteica Imantu Robežnieku Latvijas lepnuma balvai, uzskata: "Ir ļoti daudz noslēpumu, kā panākt, lai koka dēlīši skanētu, un tas ir meistara pārziņā. Imanta Robežnieka paveiktais darbs te, Latvijā, ir unikāls."
Jāpiebilst, ka Japānas sabiedriskā televīzija pat uzņēmusi dokumentālo filmu par Imantu Robežnieku un viņa izcilo koncertkokļu meistara darbu.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!