Mamma pussimtam atvašu

Lielākā mammas alga

"Viss sākās 1997. gadā, kad sāku strādāt bāreņu namā. Tie bērniņi tur bija tādi noplukuši, man viņu bija tik ļoti žēl, gribēju palīdzēt katram," Valentīna atceras pirmos soļus, kas aizveda līdz audžu mammas statusam. Mazliet pieklusinātā balsī sieviete arīdzan atklāj, ka tolaik šo pasauli atstājuši divi no viņas pašas bērniem: "Tas bija punkts, kad sapratu, ka turpmāk visu savu dzīvi veltīšu grūtībās nonākušajiem." Pēc tam iegūts audžu mammas sertifikāts, un jau 2003. gadā viņas aprūpē nonāca pirmā atvase. Vīrs sievas idejai ņemt paspārnē bērnus piekritis uzreiz un visus šos gadus kalpojis par stingru atbalsta plecu.

Ir dažādas sarežģītas dzīves situācijas, kas liek atbildīgajiem dienestiem šķirt bērnus no vecākiem un nogādāt tos drošākās rokās. Valentīnas māja ir kā pagaidu vieta, kur bērniem uzturēties, kamēr tiek atrasti adoptētāji vai aizbildņi. Gaidīšanas periodam nav noteikta termiņa, reizēm bērni sievietes rūpes bauda tikai pāris mēnešu, bet atsevišķos gadījumos tie mēdz būt pat vairāki gadi. Turklāt jāatzīmē, ka Valentīna bieži uzņemas rūpes par visnotaļ pieaugušiem un daudz savā dzīvē redzējušiem pusaudžiem, ko pieņemts uzskatīt par īpaši sarežģītu grupu. Savureiz gan jāparūpējas arī par mazuļiem, jaunākais bērniņš bijis tikai astoņus mēnešus vecs: "Izaicinājumi ir katrā vecumā, ar mazuļiem ir fiziski grūtāk, jo viņi jāapkopj cauru diennakti, taču ar pusaudžiem jāiegulda vairāk morālā darba, jo radziņi katram jau izauguši."

Bijuši posmi, kad Valentīnas lauku mājā vienlaicīgi dzīvo pat desmit bērnu, šo laiku viņa neatceras ar raizēm, tieši pretēji – jo vairāk, jo labāk. "Viņi pieskata cits citu, nav pašiem garlaicīgi un arī mums palīdz mājas darbos," sieviete spriež par situācijas priekšrocībām.

Ar lepnumu viņa atceras katru no bērniem, kam reiz atvērusi savu namu – kāds šobrīd dzīvo ārzemēs, cits studē, bet vēl daži jau paši kļuvuši par ģimenes cilvēkiem. Vislielākā alga par darbu esot vārds "mamma", kas, uzrunājot Valentīnu, atskan no pieņemtā bērniņa mutes. Tā agri vai vēlu notiekot gandrīz katrā gadījumā, taču, lai to nopelnītu, nepieciešams gan laiks, gan piepūle. 


Sagatavo bērnus dzīvei

Sarunas laikā audžu mamma ne reizi neieminas par to, ka kādreiz bijis grūti, un šķiet, ka gadi aizritējuši bez bēdas, taču skaidrs, ka saprasties ar svešu bērnu ir liels izaicinājums. Sarežģītākais esot sākuma posms, kad jaunais cilvēks nonāk pie Valentīnas: "Viņi visi reiz ir ļoti sāpināti, tāpēc nocietinājušies un neuzticas cilvēkiem. Zobiem un nagiem viņi cīnās par sevi. Ir lēnām jāiepazīst iemaņas, raksturs, vēlmes. Paiet laiks, līdz tiek nopelnīta uzticība." Turklāt bērni, kas izņemti no ģimenēm, vēl cer arī uz saviem vecākiem: "Bija man te meitenes, tādas dumpinieces, ļoti ticēja, ka māte viņas paņems atkal pie sevis, taču vienā dienā māte meitām skaidrā tekstā pateica: "Es neņemšu jūs. "Protams, ka bērniem sāpēja, tad man bija jāatrod īstie vārdi, kā viņas mierināt. Audžu mamma bieži ir gan psiholoģe, gan ārste, gan skolotāja."

Mēdz teikt, ka nav neviena cilvēka, ko mēs neiemīlētu, ja vien apzinātos, kādiem dzīves līkločiem viņš reiz gājis cauri un kādas cīņas savā ceļā izcīnījis. "Joprojām bieži novērojams līdzcilvēku izpratnes trūkums, ne visi saprot, ka šo bērnu uzvedība saistīta ar pagātnes rētām. Es gribētu, lai katra ģimene reiz paņemtu vismaz vienu bērniņu, un tad mēs labāk cits cits saprastu. Bieži mēs neaizdomājamies, kāda patiesībā ir tā bērniņa smagā bagāža."

Dzīve neesot vis rožu dārzs, tāpēc pa kādam konfliktam savureiz arī gadoties, taču, kā Valentīna pati saka, viņa neesot stingrā mamma un ilgi dusmoties neprot, tā vietā cenšas visu atrisināt ar sarunām. Ģimenei gan ir savi noteikumi – smēķēt, lietot alkoholu un uzturēties ārpus mājas vēlās nakts stundās nav atļauts. Taču pāri visam ir atklātība: "Es saku bērniem, ka būs grūti, ja melosiet. Protams, citreiz kaut ko grib noklusēt, saku, ka piezvanīšu skolotājai, un tad jau sāk stāstīt." Skaidrs, ka pa kādam nedarbam aiz audžu mammas muguras noteikti gadoties, taču tas tad lai arī paliekot ārpus viņas redzesloka.

Valentīna teic, ka viņas galvenais uzdevums ir šos bērnus sagatavot patstāvīgai dzīvei: "Patīk tas vai nepatīk, bet kādreiz viņiem būs jādzīvo patstāvīgi. Es gribu katrā ielikt godīgumu un darba mīlestību, lai viss, kas tiek darīts, tiek darīts no sirds un iesāktais vienmēr novests līdz galam."

Gluži kā katrā ģimenē, arī šajā visi cits par citu rūpējas un vēlas, lai otrs justos labi. Vecāki bērnus ved ekskursijās uz jūru, kino vai teātri, savukārt atvases pieaugušos iepriecina ar vakariņām un zīmējumiem.

Katrs, kas sper soli pāri Valentīnas nama slieksnim, tiek pieņemts ģimenē, tāpēc atvadas, atrodot adoptētājus, ir īpaši emocionālas: "Kad brauc pie jaunās ģimenes, ir grūti, izraudos kārtīgi, vēl nākamajā dienā ir asaras. Visu laiku domāju par to bērniņu, kura te vairs nav, skatos bildes. Taču man galvenais, lai viņam ir labi jaunajā ģimenē, tad mana sirds ir mierīga.'' Valentīna smejoties saka, ka reiz gribētu organizēt ģimenes saietu, bet tad gan būtu jāīrē ļoti liels viesu nams.


Strādā bez atvaļinājuma

"Man bieži cilvēki prasa, kāpēc es to daru. Kā – kāpēc? Jo es saprotu, ka bērniem trūkst ģimeņu, kurš tad vēl, ja ne es?" retoriski vaicā Valentīna. Neskatoties uz to, ka apkārt ir daudz labu cilvēku, viņa pārliecināta, ka par audžu vecākiem nevar kļūt ikviens: "Ne katrs to var izturēt. Galvenais – jābūt mīlestībai pret bērniem, ja tu viņu nemīlēsi, nekas nesanāks. Bērns jūt, vai tu viņu mīli vai ne." Daži pat sievietei pārmet, ka viņa šo dara naudas dēļ: "Par to es tikai pasmejos, tā nauda taču ir smieklīgi maza."

Taujāta pēc sava spēka avota, Valentīna norāda uz Dievu – katra diena iesākoties ar lūgšanu par aizsardzību un izturību. Taču jāatzīmē, ka bez pieņemtajām atvasēm viņai ir arī trīs savi bērni, ar kuru palīdzību viss sokas vēl raitāk: "Viņu attiecības ar pieņemtajiem bērniem ir ļoti labas. Saņemu arī daudz palīdzības gan finansiāli, gan morāli. Dēls man nopirka busiņu, ar ko vest bērnus ekskursijās un izvadāt ikdienā. Audžu ģimenēm nav atvaļinājuma, mēs strādājam visu diennakti un visu gadu. Kad bērni redz, ka esmu sagurusi, viņi mēdz mani aizsūtīt, piemēram, kādā ceļojumā uz pāris dienām, saka, lai atslēdzu telefonu un izbaudu brīvdienas."

Šajos gados, kad redzēti un dzirdēti dažādi stāsti un pieredzes, Valentīna arvien biežāk aizdomājusies par to, kas liek vecākiem atstāt savus bērnu likteņa rokās, viņa nevienu nenosoda, vienīgi secina, ka alkohols izpostījis daudz Latvijas ģimeņu. "Taču es redzu šajos bērnos – viņiem ir motivācija neatkārtot vecāku kļūdas. Viņi man saka, ka paši audzinās savus bērnus un nepieļaus, lai tie nonāktu svešās rokās."

Šobrīd pie Valentīnas dzīvo četri bērniņi, un tie tad nu būšot pēdējie – gadi un veselība liekot par sevi manīt. Tomēr, kad jāatbild uz jautājumu par to, vai šis lēmums ir iekalts akmenī, Valentīna sāk kautrīgi smaidīt un nosaka, ka nav vis – dzīvosim, redzēsim.