Jau daudzus gadus Andris Biezbārdis ceļas agri no rīta, lai pagūtu uz pirmo autobusu, kas viņu aizved uz Valsts sociālās aprūpes centra Kurzeme filiāli Veģi. Andrim te ir klase, telpa ar lieliem, gaišiem logiem, pilna ar krāsām, krītiņiem, zīmuļiem, papīriem. Vidū garš galds, pie kura katru dienu sēž ar smagu garīgu atpalicību sirgstoši cilvēki, lielākoties bērni un jaunieši. Viņi Andri iesaukuši par Mākslinieku un ļoti gaida. Pie Andra nāk Diāna, Ričiņš, Koļa, Natālija, Gitiņa un citi. Biežāk viņi klusē vai arī kā putni sajūsmu vai apbēdinājumu pauž apaļām, garām skaņām.
"Pansionāta iemītnieku mūžs smago slimību dēļ parasti nav ilgs – tā ir skarba patiesība, bet tie, kuri saviem spēkiem varējuši atnākt uz Andra Biezbārža klasi, vai tie, pie kuriem ar krītiņu sauju Andris atnācis pats, ir redzējuši eņģeli. Skaidras, dziļas gaismas apveltītu cilvēku šajā dzīves ceļā," raksta Strazdiņa, viņa turpina: "Vairākkārt esmu viņam vaicājusi, kāpēc viņš dara šo emocionāli un nereti arī fiziski smago darbu, bet Andris allaž pieticīgi klusējis un sacījis, ka tas var palīdzēt pansionāta iemītniekiem. Ka viņš te gluži vienkārši ir vajadzīgs."
Vienkārši vajadzīgs
Senāk Andris Biezbārdis bijis celtnieks. 1988. gadā viņš iestājies Mākslinieku savienībā, veselības dēļ nācies mainīt profesiju, un paziņa uzaicinājis strādāt Veģos. "Administrācija zināja, ka darbojos ar mākslām un piedāvāja klientiem nākt pie manis zīmēt. Viss sākās pakāpeniski. Darīju šeit arī citus darbus – klientus izvedu pastaigās ar ratiņiem, aizvietoju kādu darbinieku," pirmsākumu atceras Andris un raksturo centra iemītniekus: "Te mīt cilvēki ne tikai ar garīgām, bet arī ar smagām fiziskām kaitēm. Daudzi ir tādi, kuri ar pirkstiem neko nevar satvert, bet, mācoties zīmēt, viņi iemanās. Arī noskatās no manis, cits no cita, automātiski atdarina, sāk švīkāt. Progress varbūt vērtējams kā minimāls, bet ir. Daudzi no viņiem zīmēšanā neko nesasniegs, bet, atnākot pie manis, viņi bagātina sevi, viņi draudzējas. Viņiem ir interesanti."
Andris Veģos ir algots darbinieks, strādā četrreiz nedēļā. Savām nodarbībām viņš gatavojas, izdomā, kādus uzdevumus audzēkņi pildīs, kādus tēlus zīmēs, organizē arī citas nodarbes – kaut vai kopā pamētāt bumbiņu. Nesen Andris bijis atvaļinājumā. Kad atgriezies, centra darbinieki stāstījuši, ka mākslinieka audzēkņi pa to laiku bijuši nepacietīgi – raustījuši durvju kliņķi, jo nav varējuši sagaidīt, kad atkal būs zīmēšanas nodarbības. "Tas priecē, ka esmu vajadzīgs," pasmaida Andris.
Garīgās pasaules spēle
Īpašs stāsts māksliniekam ir par Sniedzi Reini, nu jau divdesmitgadnieci, kura Veģos uzturas kopš bērnības. Sniedzei nav ģimenes, viņa tikpat kā nerunā un ar grūtībām pārvietojas. Meitenes spējas Andris atklāja, kad viņai bija aptuveni gadi pieci, viņš stāsta: "Sniedzei rokās gadījās papīrs un zīmulis. Man parādīja to zīmējumu – skatos, tur attēlots galda stūris, ķeblis ar kājām. Diezgan neveikli, bet projicēts telpā. Ar perspektīvu zīmēts. Tas mani pārsteidza, jo reti kurš to vispār prot darīt, arī pieaudzis cilvēks, ja viņam nav zināšanu!"
Meitene sākusi zīmēt žogu, stabu rindu, ēkas stūri – to, ko redz pa istabiņas logu. Perspektīvā. Tas Andri darījis uzmanīgu, viņš teicis kolēģiem – ar meiteni jāstrādā, un pievērsies nodarbībām ar Sniedzi. Tad Sniedze sākusi zīmēt pilnas mājas, jau izvērstas ainavā. Andris nodomājis – oho! Un tad meitene centra darbiniekiem likusi izbrīnā sastingt. Viņa uzzīmējusi Veģus no putna lidojuma, kādus 50 metrus no augšas, kaut nekad šo ēku kompleksu šādi nebija redzējusi. "Fiziski to vispār nav iespējams redzēt. Turklāt visi logi, visi balkoni precīzi saskaitīti, puķu dobes un beņķīši uzzīmēti, tālumā aiz ceļa redzamas mājas. Tā ir atpazīstama vieta. Man bija šoks, kad to ieraudzīju," atzīst Andris un stāsta, ka kopā ar centra darbiniekiem centušies saprast, kas ar meiteni noticis pirms tam, kad viņa nonākusi Veģos. Tiek pieļauts, ka meitene vēl kā mazs bērns smagā stāvoklī bijusi slimnīcā, reanimācijas nodaļā. To apliecina arī citi zīmējumi, ko Sniedze vakaros vēlāk zīmējusi savā istabiņā.
Andra kabinetā ir kolekcija ar Sniedzes Reines darbu kopijām. Kādā no zīmējumiem attēlota intensīvās terapijas nodaļas palāta. Ļoti precīzi, ar visiem medicīniskajiem instrumentiem, zāļu pudelītēm. Centrā guļošs cilvēks gultā. "Perfekti! Turklāt viņas kā zīmētājas pozīcija, vadoties pēc leņķa, ir tāda, it kā skatu punkts būtu pie griestiem. Reāli cilvēks nevar tur stāvēt," apbrīnu neslēpj Andris. Būdams ticīgs, viņš secinājis: "Cilvēkiem šādas spējas nāk kādu citu spēku ietekmē. Viņi ir iesaistīti šai spēlē. Tā ir garīgā pasaule, kristieši to saprot ļoti labi."
Kad visi prasa naudu
Andris Biezbārdis savu audzēkņu darbus vairākkārt izstādījis – ekspozīcijas bijušas gan Sabilē, gan Rīgā Mencendorfa namā, Bērnu literatūras centrā, Labklājības ministrijā, Saeimā. «Tagad manu audzēkņu darbus publikai parādīt ir daudz grūtāk, nekā tas bija XX gadsimta 90. gados Rīgā, kur vairākkārt rīkojām izstādes bērnu galerijās. Pašreiz visi uzreiz prasa naudu. Mūsu iestāde tādas summas nevar samaksāt,» atzīst Andris un stāsta, ka nesen gan divas iespējas izmantojis – Talsos pašvaldība māksliniekiem piešķīrusi ēku izstādēm. Arī Talsu luterāņu draudze uzbūvējusi draudzes namu ar plašām, gaišām telpām, kur var izstādīt mākslas darbus. Starp citu, Sniedzes darbi papildinājuši vairākas profesionāļu izstādes Talsos. Taujāju – vai Andrim pašam šķiet, ka Sniedzes Reines talanta virzībā ir viņa nopelns? Andris teic: «Kaut vai tāpēc, ka es viņu mudinu ar to nodarboties vairāk.»
Kad ar Andri dodamies uz mākslinieka klasi, viņa audzēkņi mūs apber ar saviem zīmējumiem. Andris paskaidro: "Izvēlos viņiem kādu tematu – piemēram, ar lapām aplipušu ezīti. Tiem, kas to varēs uzzīmēt. Citi noskatās un atdarina diezgan veikli. Citi kopē. Es atļauju kopēt, tad krāsot. Iznāk visādi brīnumi, jo te ir arī daltoniķi. Visiem krāsu izjūta nav vienāda. Tiem, kas neprot arī tādas lietas, dodu vienkārši trafaretus, lai trenē roku. Daži iemanās arī tos sagrupēt kompozīcijās. Tas liecina, ka viņi domā. Tas attīsta."
Atvadoties ar Dienas fotogrāfu Kristapu Kalnu izskatām kādus divdesmit Sniedzes Reines darbus. Andris Biezbārdis uzskata tā: "Mums katram šai pasaulē ir savs uzdevums, taču katram pašam jāatrod, kāpēc viņš ir šeit. Ja esi savu uzdevumu atradis, tad esi piepildījis Visaugstākā gribu. Bet visam pamatā mums savstarpēji ir jākalpo kā lielā ģimenē – neatkarīgi no tā, vai otrs ir ubags, invalīds vai svešs cilvēks."
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!