Sava daļa taisnības gan tam ir - kopš Guntars kā pagasta pārvaldnieks atnāca strādāt uz Ambeļiem, pāris gadu laikā ir pārvērtusies gan nelielā ciemata seja, gan arī šejienes ļaužu dzīve kļuvusi gaišāka. G. Melnis ir cieši pārliecināts, ka mazie Ambeļi nebūt nav tāla nomale, bet gan vieta, kur var izveidot skaistu un ērtu dzīves vidi kā jauniem, tā veciem.
Ērti un skaisti
G. Melni satiekam savā kabinetā, buroties ap apjomīgiem projektu sējumiem. Brīvā laika, sporta un kultūras centra rekonstrukcijas projekts drīzumā vēl jāved uz būvvaldi, lai saņemtu akceptu, bet, šķirstot biezos vākus, pārvaldnieks šo centru, kas taps vecajā pamatskolas ēkā, jau redz gatavu un skaistu. Te būs istabiņas, kur pārnakšņot, te trenažieru zāle (trenažieri jau iegādāti), veļas mazgātava, žāvētava, pirtiņa (ne jau kur priekšniekiem rautus rīkot, bet ciema ļaudīm nomazgāties, jo ciemata daudzdzīvokļu mājās pagaidām nav centralizētās ūdens piegādes, taču arī tās projekts jau pārvaldniekam ir galdā).
Pirms astoņiem gadiem Ambeļi bija starp tiem neperspektīvajiem Daugavpils rajona ciematiem, kur tika pat slēgta pamatskola. Nav vērts - ciemats neliels, bērnu maz, tepat ne pārāk tālu Višķi un Špoģu vidusskola. Vecās skolas ēka tā arī stāvēja tukša, par laimi, vismaz neizdemolēta. «Atnācu, apskatījos, tas viss taču pieder pašvaldībai, kāpēc neizmantot? Divas reizes jau esot mēģinājuši pārdot. Var jau arī pārdot, un viss. Tad jau te nekas nenotiktu!»
Jaunais pārvaldnieks visu ir izdomājis - skolā varētu atgriezties dzīvība kaut vai brīvdienās, jo tik ērtu un skaistu vietu atpūtas nometnēm var pameklēt! Vēl tikai jāiztīra dīķis, jāiekārto pludmale, jāiestāda dārzs, bet ar to vien nepietiek - Guntars ieskatījies vecajā muižas klētī, kas stāvējusi tukša gandrīz vai no grāfu Molu laikiem, bet tagad te varētu būt dažādu amatnieku darbnīcas un izstāžu zāle.
Sarunā ar Guntaru visbiežāk dzirdamie vārdi - tas cilvēkiem, lai būtu ērti un skaisti. To apliecina arī pēdējā gadā pabeigtais darbs - piesaistot Lauku atbalsta fonda finansējumu, atjaunots kultūras nams un bibliotēka. Pati pusgadsimtu vecā māja ciemata centrā greznojas spilgta kā tāds oranžs apelsīns, bet, verot svinīgi tumši brūni krāsotās durvis, vestibilā un zālē elpa aizraujas - vai tas tiešām ir lauku ciemata kultūras nams? Un tikai par 140 000 latu? Dailes teātris Rīgā nav tik smalks!
«Vai tad mūsu ļaudis to nav pelnījuši? Lai tikai iet kopā, lai pulcējas, lai dara!» saka Guntars.
Tradīcijas glabās jaunieši
Visus esošos un jaunbūvējamos objektus ciematā Guntars savā iztēlē ir sasaistījis vienā kompleksā, kurā iekļautas pat vecās muižas drupas, kas gan piederot privātīpašniekam, taču esot tik piemērotas dažādu spocīgu jauniešu pasākumu rīkošanai, ka viņš jau paspējis vienoties par to izmantošanu. Bet īpašākā vieta ir kādreizējai skolotāju mājai kalna galā, jo tur top Ambeļu skreine - latgaliešu tradīciju un prasmju nams. Vecajā, pamestajā guļbūvē tiek liktas grīdas, mūrēta jauna maizes krāsns, pa visu novadu meklēti meistari, kas prot likt dēlīšu jumtu. «Te mēs domājam cept īstu mājas maizi, te būs stelles, kur pēc gada mēs varēsim atnākt un paaust tepiķīšus, klūdziņu pinējs jau sarunāts, kalējs bija atbraucis, piekrita savu smēdi būvēt. Apkārtni šoruden uzarsim, nākamgad stādīsim ābeles, bumbieres, ķiršus, visu ko, ciema ļaudis lai lasa un ēd, tikai lai zarus nelauž.» Šīs neparastās mājas projektu izstrādājusi ne jau pašvaldība, bet gan Ambeļu jauniešu biedrība Jubra, un arī darbosies šajā mājā tieši jaunie ļaudis.
«No Guntara jau nāca tā iniciatīva - aktualizēt jauniešu dzīvi. Viņš bija pirmais no pagastu vadītājiem, kurš tik aktīvi rūpējas par jauniešiem. Sākumā bija bailes, kā viņš reaģēs uz mūsu trakajām idejām. Bet viņš, nē, labi, darām, forši! Pat kāpšanas sienu iegādājās. Tas ir pats galvenais - viņš mums uzticas,» saka Ambeļu pagasta jauniešu nevalstiskās organizācijas Jubra vadītāja Juta Vorone.
«Es viņiem pat varbūt mazliet uzspiedu to biedrību dibināt, lai var projektos startēt,» pasmaida Guntars. «Ja jaunietis atnāk un neredz atbalstu, tad mēs esam to ielaiduši, jo to jau vajadzēja pirms gadiem septiņiem, tad arī jauniešu valstī būtu vairāk.» Guntars smejoties stāsta, kā kopīgi ar jauniešiem sagaidījuši jauno gadu. «Ieslēdzām pie datora televizoru, klausījāmies prezidenta runu un pēc tam visi kopā, skaļi, kā nu kurš mācējām, ar prieku dziedājām valsts himnu. Kā var runāt par patriotismu, ja savu himnu neprotam vai kautrējamies nodziedāt?»
Svešinieks top par savējo
Pārsteidzoši, bet Guntars nav vietējais. Rīgā dzimis un audzis, pēc profesijas biškopis būdams, atnācis uz vecāku dzimteni Latgali, jo te varot iegūt vistīrāko un gardāko medu. Ievēlēts par Daugavpils novada deputātu, kad iepriekšējam pagasta vadītājam radušās veselības problēmas, iecelts par Ambeļu pārvaldnieku.
Ciemata ļaužu sākotnējā neuzticība svešiniekam ātri vien izkususi, kad notikusi nelaime - kādai no pagasta daudzbērnu ģimenēm, Stupeļiem, ugunsnelaime nopostīja saimniecību ar visu iedzīvi. Pagasta pārvaldnieks bija tas, kurš sarūpēja pagaidu dzīvesvietu - celtniecības vagoniņu, reģistrēja maksas ziedojumu tālruņa līniju, kopīgi ar uzņēmēju no Mālpils Arni Karganu gādāja, lai postā nonākusī ģimene saņemtu jaunu māju. 2010. gada Latvijas lepnuma titula ieguvējs Arnis Kargans atzīstas, ka tādu pagasta vadītāju kā Guntaru savā pusē neesot redzējis. Varbūt ne velti uz Ambeļiem pēdējos gados atnākušas vairākas jaunas ģimenes no citiem novadiem?
«Ja šādā veidā vadītu visu valsti, tad varbūt arī jaunieši no šejienes nebrauktu projām,» pārliecināta ir Juta.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!