Baroniņš žigli metas stāvus un steidz krāmēt dāliju toverus mašīnā. Vēlākais, bez piecpadsmit sešos jābūt Āgenskalna tirgū, vēl šur tur ziedi jāaizved. Puķkopis tos atdod tirgot citiem. Pārdevēji pēc tam pircējiem izmet āķi: "Tās ir Baroniņa dālijas..." Puķu pazinēja ausīs šie vārdi skan tāpat kā gardēžiem "Latvijas zemenes", "Gaujas nēģi" un "Mārtiņa Rītiņa zandarts ar kaperiem". Firmas zīme, kas liecina par kvalitāti.Nedēļas nogalē Dabas muzejā notiek arī tradicionālā dāliju izstāde. Aivars Baroniņš, kā jau Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības Dāliju audzētāju sekcijas šefs un biedru kopā saturētājs, ir tās lielais organizators. "Tur jau tā nelaime," Aivars nosmejas. "Nelaime, no kuras labprāt tiktu vaļā. Jo prasa papildu enerģiju." "Izstāde dāliju selekcionāriem, kolekcionāriem un audzētājiem tomēr ir kā olimpiskās spēles," ieminos. Aivars piekrīt: "Zināmā mērā jā, īpaši jaunākiem kolēģiem. Bet vecajiem bukiem jau mazāk..." Dāliju audzētāji un selekcionāri nesēž, rokas klēpī salikuši. Taču jauni cilvēki dāliju audzētāju kompānijā parādoties visai nosacīti, precīzāk sakot, nav neviena. Jo dāliju audzēšana, pirmkārt, neesot pārāk ienesīga un, otrkārt, fiziski smaga. "Tagad mūs nobremzē vēl viena lieta... Uzlika tos stulbos divus tūkstošus gadā ierobežojumu, kas puķu audzētājam ir trieciens zem jostasvietas!" Aivars šķendējas. Proti, viņa un citu dāliju audzētāju peļņa no lauksaimnieciskās ražošanas nedrīkst pārsniegt divus tūkstošus latu gadā, lai ienākumus neapliktu ar nodokli. "Tajā pašā laikā ministrs grib sev trīs tūkstošus latu algu mēnesī... Lai reiz salīdzina — šeit, uz lauka, tā nauda nenāk viegli. Ierēdņi uzskata, ka puķu selekcija un stādāmmateriāla pārdošana ir ekonomikas pelēkā zona... Nē, tā visa ir baltā zona! Teikšu vēl vairāk: pateicoties mūsu aktīvai darbībai, Latvija ir ieekonomējusi lielu naudu ar to, ka esam piegriezuši dāliju gumu importu, it īpaši no puķu lielražotājas Holandes. Mazais audzētājs to nobremzēja. Tāds kā es un arī pārējie, kas intensīvi gādā jaunās pasaules šķirnes un pavairo. Daži gadi, un tā jaunā šķirne jau izplatījusies pa visu Latviju, un tas neļāva holandiešiem šeit uztaisīt lielo biznesu. Sākumā cilvēki ļoti krita uz viņu iepakojumu krāsainajām bildēm, bet tie, kas jau iepazinuši dālijas, zina, ka pie mums var dabūt daudz plašāku sortimentu - tādu, ko holandietis nemaz nespēj piedāvāt. Rezultātā holandiešiem dāliju bizness Latvijā neiet. Ir, bet salīdzinoši niecīgs. Taču nelaime tāda, ka ar šo 2000 latu slieksni tiek stimulēta importa ienākšana un samazināta iespēja attīstīties vietējam audzētājam, kurš reāli strādā ar savām plikajām rokām. Un, ja ies plašumā dāliju imports, naudiņa aizies uz Nīderlandi. Bet es arī tagad netaisos lēkt no biksēm laukā - samazināšu savas dāliju platības..." Vairāk par Aivaru Baroniņu un puķaudzēšanas profesionāļu dzīvi ikdienā lasiet žurnāla_ Sestdiena _6.septembra numurā!
2000 latu peļņas slieksnis gadā: trieciens zem jostasvietas puķaudzētājiem
Salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, Latviju droši var uzskatīt par dāliju un citu puķu selekcionāru lielvalsti. Tā ir tādu "traku" cilvēku, arī selekcionāra Aivara Baroniņa, privāta iniciatīva, jo valsts atbalstā ir noraidoša. Šajā nedēļas nogalē Dabas muzejā izstādē būs arī viņa dālijas. Nozvana pulkstenis, ir pieci no rīta.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.