Magdas (vārds ir mainīts) piedzīvotais un tālāk šeit pastāstītais var šķist pārmēru baigs. Tomēr - iespējams, kāds drūmās mozaīkas gabaliņš var likties pazīstams no savas - nu labi, sev pazīstamu cilvēku dzīves. Bieži jau par citiem zinām labāk nekā par sevi.
Kaislība pati par sevi vēl nav traģēdija. Slikti ir, ja tā pārņem cilvēku savā varā, padara atkarīgu, kā rotaļādamās nokautē gribasspēku… Zināmākā no kaislībām ir alkohols, bet tūlīt jau rindā stājas arī narkotikas, smēķi, medikamenti, sekss… Dažādi ir bijuši mēģinājumi tikt galā, iegrožot savas atkarības… un ka tik, dies pasargā, kāds neuzzina! Bet, ja atgriežamies pie skeletiem un skapjiem, tad cilvēki pamazām atklāja, ka, izjaucot skapjus, proti, daloties savā problēmā ar citiem, tā pārstāj būt tik mokoša un neuzvarama. Vislabāk ir dalīties ar līdzīga likteņa cilvēkiem. Iespējams, vieni no pirmajiem šī fenomena atklājējiem 1935.gadā bija kāds biržas mākleris no Ņujorkas un ārsts terapeits no Akronas Ohaijo štatā, kurus var uzskatīt par anonīmo alkoholiķu (AA) kustības aizsācējiem.
Magdas stāstā būs vairāki brīži, kad šķitīs ― tālāk vairs nekā nevar būt. Izrādās, var gan. Viņas pēdējos 15 skaidrības gadus var saukt dažādi ― par likumsakarību, brīnumu vai atsevišķu gadījumu. Domāšanas ierosināšana ir šī stāsta galvenais mērķis.
Magdas dzīvesstāsts
Magda ir neliela auguma, pat trausla sieviete. Simpātiska. Mazliet nervoza. Jā, jā, viņa runās par sevi, iespējams, vismaz kādam tas palīdzēs.
Iecerētās pusstundas vietā aizrit divas. Magdas tējas tasīte dziest neizdzerta. Var just, ka brīžiem viņa ir pilnīgi iekšā tajos gados un notikumos. Bet jau kā cits cilvēks. Mierīgi. Vismaz ārēji bez emocijām.
Ļoti iespējams, ka mans tēvs ir bijis reibumā arī manas radīšanas brīdī. Pirmās sekas izjutu jau tad, kad mani piecu gadu vecumā sita mans patēvs, ― ka es esmu dzērāja meita.
Ar tēvu biji ļoti maz pazīstama?
Ļoti maz. Man bija drīzāk bail, jo viņš ļoti daudz dzēra un bija agresīvs. Mamma ar mani aizmuka pa logu. Biju pavisam maza, kājām nestaigāju, bija kādi daži mēnesīši. Izkāpa ar mani kopā un aizlaidās. Pavisam... Patēvs vismaz nesita māti. Vēlāk atskārtu, ka ļoti gribēju, lai patēvs pret mani izturētos tā, kā izturējās pret savu un manas mammas meitu...Tā bija viņa vienīgais bērns un lolojums. Bet es viņam biju svešs bērns. Maitāju ģimeni.
Atmosfēra skolā neiedarbojās uz mani negatīvi. Drīzāk tā bija atmosfēra mājās. Patēvs bija skarbs. Viņš daudz neskatījās, bet mauca.
Kad tu pirmoreiz pagaršoji alkoholu?
Kādos piecos sešos gados, nogaršoju no svinību galda, kamēr lielo nav klāt. Vēl bija pieņemts, ka 12–14 gadu vecumā Jaungadā drīkstēja šampanieti. Un tad es jau iedzēru par daudz un sāku kašķēties ar mammu. Viņa pirmo reizi pateica, ka es esot piedzērusies, un bija baigais skandāls.
Tad 8.klasē laikam… Tas bija tepat Vecrīgas 13 krēslos, klase gāja uz Žilinska operu, un mēs aizmukām. Ēdām saldējumu ar balzamu. Saēdos to saldējumu… un tad biju kā spārnos. Tik fantastiska sajūta. Bija pavasaris. Es lidoju!
Tagad, kad sevi vairāk pētu, secinu, ka alkohols man iedeva to brīvības garšas ilūziju iepretim vardarbīgajai un nospiedošajai situācijai ģimenē. Tad es beidzu vidusskolu. Jūnijā bija eksāmeni. Augustā es apprecējos.
..
Divus gadus pēc apprecēšanās tev pieteicās meitiņa.
Jā. Un atkal jau sāka veidoties saspringtas attiecības. Dzīvojām pie vīramātes. Kā es sapratu, mans vīrs vienkārši bija nepieaudzis, nenobriedis cilvēks. Mamma galvenā, un tagad dēlam kaut kāda rotaļlieta ― es.
Notika tā, ka vīram naudas nebija, strādāja bez algas. Es biju ļoti dusmīga. Taisīju viņam līdzi pusdienas un zināju, ka atpakaļ nekas neatnāks.
Cik ilgi bijāt jau nodzīvojuši kopā?
Kādus trīs četrus gadus. Es strādāju par sētnieci, papildus arī mazgātāju traukus kafejnīcā. Tur strādāju nakts maiņās, no rīta pārģērbos un gāju šķūrēt sniegu vai slaucīt ielu. Ārprātīgi. Tā bija elle. Tā iztikām ar divām manām mazajām aldziņām. Protams, es vīrieti zāģēju, ka maz nelikās.
Savukārt kafejnīcā ieraudzīju to dzerošo dzīvi: cilvēki atpūšas, noņem stresu, iedzer, kaut kāda bohēma.
Vai tur tev sanāca otrreizējā tikšanās ar alkoholu?
Liekas, sākumā es turējos apmēram kā visi. Bet tad man parādījās draudzene, kas īstenībā nemaz nebija draudzene. Vienkārši vajadzēja kādu, kas ar viņu kopā dzer. Viņa bija tā, kas vedināja iet dzīvē, uz kafejnīcām. Un es nemācēju pateikt «nē». Varbūt mani arī pašu vilināja izrauties no savas elles mājās. Tā sākām kopā dzert.
Vēlāk izšķīros ar vīru un paliku savā dienesta dzīvoklī divatā ar meitu. Sākās lielais nodzeršanās moments. Bija divas izmisušas sievietes, kuras savā dzīvē nebija realizējušās, kurām bija sarežģītas attiecības ģimenē, nepielāgojušās dzīvei. Un tad ir tā: pēc dzēruma atjēgšanās, kad nāk tas drausmīgais rīts ar morālajām paģirām, tad vajag atkal dzert, lai to visu neatcerētos. Tad bija laiks, kad es jau sāku viena iet uz kafejnīcām.
Cik bieži tā bija? Reizi nedēļā, vairākas?
Apmēram reizi nedēļā tobrīd. Vēlāk sāku strādāt veikalā. Darba laiks: nedēļu strādā, nedēļa brīva. Bet bērns bija jālaiž skolā. Atbrauca bijušais vīrs. Viņš redzēja, ka ar mani kaut kas nav labi. Man bija ļoti bail no viņa, jo mēs kāvāmies, viņam vēl bija, neatceros, kādā krāsā, tā džudo josta. Bet šoreiz viņš ļoti akurāti, ļoti pa spalvai un uzmanīgi saka: varbūt, kamēr tu strādā, to bērnu var pie mums… Es arī jutu, nav labi, ka arī bērns jātur drošākā attālumā no sevis. Par to liecināja vairākas epizodes.
Viena bija tāda. Mums bija ļoti maz naudas. Ļoti pieticīgi dzīvojām, tikai uz burkāniem un kartupeļiem. Glāba vienīgi manas rokas. Es paziņām griezu matus un šuvu, kaut kādā veidā piepelnījos. Reiz atļāvos nopirkt lūpu krāsu tirgū. Kādu pēcpusdienu atnāku mājās ― mana meitiņa ar lūpu krāsu ir zīmējusi pa stiklu un visur… beigās atlikums iespiests vannas notecē un korķītis uzlikts virsū. Nu smieklīgi. Taču es šausmīgi kliedzu, man bija histērija. Viņai bija kādi pieci gadi… es viņu aiz biželēm pret sienu no visa spēka… Sajutu, ka vienkārši gribu viņu nogalināt. Kad atjēdzos, sapratu ― ko es daru! Sapratu, ka man ir agresijas lēkmes, ka man gribas iznīcināt, iznīcināt vienalga ko, pat bērnu.
Un otrs gadījums. Vienistabas dzīvoklī pa vidu bija iebīdīta sekcija, meitai izveidota tā kā neliela istabiņa atsevišķi. Kādā rītā pamodos un dzirdēju klaigas, kaut kādu kašķi. Pie manis bija nakšņojis vīrietis. Viņš bija pamodies un ielīdis runāties ar meitiņu. Toreiz paģirainajā pusmiegā sapratu, ka kaut kas nav labi. Tur bija tikai vārdu kaujas, bet tikpat labi es varētu gulēt piedzērusies un manu bērnu kāds varētu izvarot. Tas bija otrais signāls, ka kaut kas pavisam nav labi ar manu dzīvi. Un tad, kad atnāca bijušais vīrs un lūdza, ka varbūt to bērnu var pie viņiem ar omīti, es piekritu.
Tu paliki viena.
Jā. Un tad es sāku dzert pa īstam.
..
Nolēmu, ka taisīšu pašnāvību. Sāku izpārdot mantas. Ļoti vēsi, ļoti mierīgi. Sapratu, ka nevaru vairs tā dzīvot. Pa starpai mēģināju veidot ģimeni… bet nesanāca. Tur gan bija arī seksuāls sakars. Man bija attiecības ar vīrieti, kura sieva bija aizgājusi it kā pavisam. Un pēkšņi viņa uzradās. Es tobrīd jau biju ilgstoši dzeroša. Mēs dzīvojām kopā kādu pusgadu, un bija pieņemts ― pie pusdienām šņabīti un no rīta šņabīti, tādā ļoti labā tonī. Kungs bija diezgan turīgs.
Tātad tomēr tu nebiji, atvaino, galīgi nodzērusies, ja tādu smalku kungu varēji dabūt?
Es jau vienmēr labi izskatījos. Nu lūk, un uzradās tā bijusī sieva. Un vīrietis piedāvāja mums seksu trijatā. It kā tas man bija tabu, bet likās ― ja sakārtošu savas privātās problēmas, vairs nedzeršu. Un es tam piekritu, pārkāpjot sevis pašas noteiktiem uzskatiem. Un tad bija šis sekss trijatā. Pagāja kādi divi mēneši, un sapratu, ka jūku prātā.
Visbeidzot aizgāju, lai mani neviens nevarētu atrast. Principā mani izglāba tas, ka visā tajā zāļu maisījumā biju pielikusi klāt arī aktīvo ogli. Un tā ogles reakcija mani atgrieza pasaulē. Es pamodos.
..
Izvēlos no gultas un aizvilkos līdz otrai istabai. Nevarēju pacelt telefonu grāmatu, tā bija ļoti smaga. Galvā tikai riņķoja. Ir taču izeja! Jābūt izejai, jābūt izejai, jābūt izejai! Atmiņā kaut kur zibēja kaut kādi ametisti, kaut kādi atturībnieki. Atradu tajā telefonu grāmatā «anonīmos alkoholiķus» un vienkārši sāku zvanīt. Sazvanīju, mani uzklausīja un pateica, kad varu atnākt. Un tā es pēc dažām dienām, turoties gar fasādēm, gar namu sienām, lēnā garā aizklunkurēju uz pirmo Anonīmo alkoholiķu (AA) sapulci. Es biju 29 veca sieviete ar milzīgām veselības problēmām.
Kopš tā laika tu nelieto?
Nē.
Cik tas ir ilgi?
15 gadi un divi mēneši.
Visu rakstu par Magdas likteni un Anonīmo Alkoholiķu kustību lasiet 24. maija žurnālā Sestdiena.
P.S.