Raksta autore Elvita Ruka stāsta par augstkalnos uzceltām jurtām, neparasti skaistām ainavām, milzu jaku ganāmpulkiem, stepes „slepenajiem valdniekiem” murkšķiem un retināto gaisu, kas ceļotājām no Eiropas liek visu vērot kā palēninātā tempā, ka caur migliņu. „Bērnelis skraida un iemieso autentiskas dzīves nesamaitāto prieku. Kaimiņu meitenīte dzenā kazas. Dzīve notiek pati no sevis. Te ir kārtība, kurā mums nav jāiejaucas. Vispār nekas nav jādara. Jākļūst par Visuma sastāvdaļu. Līdz ar saulrietu ir jāiet gulēt, bet līdz tam atliek vērot šo dabīgo platekrāna kino.”
Jurtas, izrādās, ir grezni rotātas ne tikai tajās vietās, kur biežāk gadās tūristi. Katrā no tām ir ar aizslietni nodalīta vieta pārtikas glabāšanai. Neatkarīgi no tā, cik negaidīti parādās ciemiņš, pēc brīža viņš cienāsies ar airanu, jaka sviestu, krējumu, ļepjošku, saulē kaltētām biezpiena bumbiņām – pat tad, ja ne nieka nesaprot no vietējās valodas.
Bet stāsts nav tikai par jurtām un ļepjoškām! Arī par iekšēju mieru un vērtībām. Visu rakstu var lasīt jaunākajā Sestdienas numurā!