Ar slēpošanu nopietnā līmenī viņa nodarbojas tikai kopš 2010.gada. Pirms tam Inga sekmīgi startēja militārās pieccīņas sacensībās.
Dauškānes pamatdarbs ir militārais dienests, viņa uzdienējusi jau līdz kapteines pakāpei. Viņas sportisko daudzpusību apliecina tas, ka Inga startējusi ne tikai slēpošanā un militārajā pieccīņā, bet arī daudzās citās sacensībās. Skriešanas pusmaratoni, triatlona sacensības, piedzīvojumu sacīkstes ISOSTAR Racing team sastāvā, piecas reizes uzvarējusi Cinevilla Stipro skrējienā, piedalījusies pat Eiropas čempionātā rogainingā, kas ir skriešanas un orientēšanās mikslis ar startēšanu pa pāriem.
Sporta jomā Ingai patlaban ir slēpošanas periods un visa uzmanība tiek veltīta treniņiem, lai pēc iespējas labāk sagatavotos startam Sočos. "Protams, dažās FIS sacensībās pēc olimpiādes vēl startēšu, bet apzinos, ka man jāatgriežas dienestā.» Ar startu olimpiskajās spēlēs četrgades plāns tādējādi būtu izpildīts. "Jā, mans mērķis bija nokļūt Sočos, bet vēlos arī sasniegt labu rezultātu. Šosezon esmu nopietni trenējusies, sacensībās sasniegusi labākos rezultātus, kādi Latvijai jebkad ir bijuši, un domāju, ka esmu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos. Jāsaka paldies NBS un vienības komandierim par iespēju trenēties un gatavoties olimpiskajām spēlēm. Tagad atlicis pēdējais un svarīgākais posms, pareizi iziet aklimatizāciju un atrast pareizo recepti slēpju sagatavošanā. Nevienam nav noslēpums, ka mēs daudz zaudējam uz slēpju rēķina vien. Sočos apstākļi ir ļoti specifiski, un zināmā mērā tā būs loterija."
Dauškāne nenoliedz, ka Latvija tālu atpaliek no slēpošanas lielvalstīm. "Par tūristiem es slēpotājus gluži nesauktu. Taču ir tā, ka slēpošanā sportists viens pats neko nevar izdarīt. Vari trenēties divas vai pat trīs reizes dienā, bet vienatnē tāpat tālu uz priekšu netiksi, jo nepieciešama sistēma. Pēdējos gados braucot uz sacensībām ārvalstīs, esmu redzējusi, cik nopietns darbs notiek citās komandās. Treneri, tehniskais personāls un federācijas darbinieki – visi strādā uz sportistu. Saņemot visu nepieciešamo, sportists attiecīgi apzinās, ko no viņa gaida. Piekrītu, ka pie mums visam būtu jānotiek profesionālākā līmenī. Zināšanu un pieredzes ziņā esam tālu atpalikuši no slēpošanas attīstītākajām valstīm. Slēpju gatavošanā, treniņu metodikā un zināmā mērā arī medicīniskajā nodrošinājumā spēcīgākās slēpošanas lielvalstis ir krietni priekšā. Mēs varam atrast talantīgu sportistu, bet, ja viņu neuzliks uz pareizām sliedēm, nekas nesanāks. Latvijā trūkst pieredzes visos līmeņos. Tikai divi, trīs, maksimums četri treneri apgrozās starptautiskā apritē. Tas ir ļoti skumji. Ja neesi apritē, nerunā ar ārvalstu speciālistiem un neapmainies ar informāciju, agri vai vēlu neizbēgami atpaliec no pārējiem."
Vairāk par slēpotāju Ingu Dauškāni un viņas mērķiem lasiet 17.janvāra žurnālā Sestdiena!