Tāpēc pakojam mugursomas, paši pērkam biļetes un plānojam maršrutu, ņemot palīgā ceļvedi LonelyPlanet. Pēc gariem lidojumiem un arī Bali apceļošanas nonākam Sulavesi salā, kas ir vienpadsmitā lielākā pasaulē ar 16 miljoniem iedzīvotāju. No Makasaras lidostas vēl nakts brauciens ar autobusu — 300 kilometru, kuru pieveikšana prasa astoņas stundas.
Ir sestdienas rīts, Aluk Todolo ciemata vidus putekļains karstajā saulē, cilvēki sasēdušies ēnā speciāli šodienas pasākumam uzceltās nojumēs, kuras pēc šā pasākuma tiks nojauktas. Pa laukuma vidu tiek vadāti seši lieli bifeļi, tos šodien plānots upurēt. Večiņa, kurai par godu šis pasākums notiek esot mirusi jau pirms gada — viņa tikusi iebalzamēta un zārks tepat mājas arī turēts. Vietējie lielās, ka mākot iebalzamēt cilvēku bez iekšu izņemšanas (atšķirībā no senajiem ēģiptiešiem), garantija esot 10 gadi, proti, zārku ar mirušo varot tik ilgi mājas turēt. Pa gadu večiņas dzimta sakrājusi naudu, tagad nu saaicināti radi no visas apkārtnes, lai varētu sarīkot pienācīgu bēru ceremoniju ar bifeļu upurēšanu, kas palīdzēs nelaiķes dvēselei nokļūt debesīs. Oficiāli šī ciema iedzīvotāji ir kristieši jeb, precīzāk, protestanti, tomēr viņi tic, ka bez bifeļu upurēšanas dvēsele debesīs nevar nonākt. Un šis prieks nav lēts. Vietējais skaidro, ka liels bifelis maksā ap 2500 ASV dolāru, bet, ja bifelis ir pilnīgi balts, tad vēl dārgāk — 8000 dolāru. Bifeļmātes ceremoniju nolūkam, proti, upurēšanai, nederot.
Bēres sākušās jau piektdien, iepriekšējā dienā, šodien esam ieradušies tieši uz mūsu acīm neparastāko pasākumu — bifeļu upurēšanu. Pēc dzimtas vecajo runām un dziesmām pie darba ķeras jaunatne. Lopiņus vienu pēc otra izved laukuma vidū, piesien aiz vienas kājas pie zemē iedzīta staba, tad ar strauju ļoti asa naža vēzienu tiem pārgriež rīkli. Izšļācas asins strūkla, bifelis saļimst, vēl mēģinot spazmatiski piecelties. Bifelis ir milzīgs dzīvnieks un pēc rīkles pārgriežas spēj spārdīties vēl pāris minūšu un pat streipuļot. Viss notiek raiti, kad pirmais lops kritis, tiek atvests nākamais, kurš — un tas liekas neprasti — neizrāda nekādu paniku vai pretošanos, redzot savus noasiņojošos biedrus. Pie upurēšanas ir vietēji profesionāļi, dažs pat neizņem cigareti no mutes bifeļa rīkles griešanas laikā.
Pēc tam gandrīz visi ciema vīrieši piedalās bifeļu ģērēšanā un gaļas sadalīšanā. Pie sanākušo radinieku nojumēm tiek nolikti palmu lapu paklājiņi, uz kuriem ātri vien krājas gaļas gabali. Nekāda briesmīga asiņu smaka gaisā nav jūtama, tikai, apkārt staigājot, noputējušās jēzenes var samērcēt asinīs. Viss notiek dabiski. Šī sajūta ir lipīga — īsti pat neizdodas šausmināties par notikušo. Protams, pašai ir kluss prieciņš, ka esmu veģetāriete un, tā teikt, manas rokas tīra jeb, precīzāk, vēders, lai arī kājas mazliet asiņainas.
Bērēs satiekam franču tūristi, kas šausminās par vardarbību pret dzīvniekiem. Nolemju par latviešu cūku bēru tradīciju viņai neko nestāstīt. Apspiežu arī savu kārdinājumu viņai pavaicāt, vai francūziete šovakar izvēlēsies kādu no lieliskajiem franču virtuves ēdieniem, piemēram, tartaru, ko gatavo no jēlas gaļas… Tajā sestdienā pirmo reizi dzīvē redzēju nāvi — manu acu priekšā nomira kas lielāks par mušu vai odu — tika nogalināti lieli bifeļi. Asinis pludoja. Bet vietējo lietišķā pieeja pasākumam radīja sajūtu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un nebija ne riebuma, ne šausmināšanās. Tāda dzīves cikla sajūta, lai arī it kā uz citas planētas.
Praktiskā Indonēzija
Ceļš: lidojums Rīga–Helsinki–Denpasara (Bali sala) ar Finnair — apmēram 630 latu atlaižu akcijas laikā; lidojums no Denpasaras uz Makasaru (Sulavesi salā) ar vietējo aviokompāniju — 60 latu vienā virzienā; autobuss Makarasa–Rantepao — 300 km, 8 stundas un apmēram 5 lati vienā virzienā
Vīza nopērkama lidostā par 25 ASV dolāriem. Biļetes uz iekšējiem avioreisiem pirktas uz vietas, izmantojot interneta kafejnīcas
Lai gan Indonēziju šķērso ekvators, jāņem līdzi arī siltākas drēbes un, jo augstāk kalnos ir vēss, jānodrošinās pret lietu
Vairāk par Ilzes Naglas ceļojumu uz Indonēziju lasiet Sestdienā!