Es nezinu, vai dzīvē ir bijusi vēl kāda reize, kad esmu juties tik sirreāli. Turklāt pat nezinu, vai šīs sajūtas var nosaukt par sirreālām, iespējams, būtu jāmeklē kāds daudz jaudīgāks vārds. Es stāvu pie diviem milzīgiem pieminekļiem, viens no tiem ir veltīts Ziemeļkorejas mūžīgajam prezidentam Kim Ir Senam, bet otrs — viņa dēlam, bijušajam valsts vadītājam Kim Čen Iram. Abi nu jau labu laiciņu mūžībā esošie vīri ar smaidu veras pasaulē, un pie viņu kājām gulst ziedi. Rātni izkārtojušies nelielās kolonnās, ziedus noliek visu vecumu ziemeļkorejieši, kuri uz šejieni savesti darba kolektīviem. Ziemeļkorejā vispār ir raksturīgi, ka nekas nenotiek individuāli vai ģimenes lokā — svarīgākais ir kolektīvs, un viss tiek darīts kolektīvi.
Pārtiek no rīsiem un kāpostiem
Protams, pats pasākums — kolektīva ziedu nolikšana pie valstij svarīgu cilvēku pieminekļiem — nav nekas neparasts. Taču šoreiz ir nedaudz citādi, jo viss notiekošais ir tik fanātiski patiess, ka sejā neviļus parādās smaids. Ļaudis pirms ziedu nolikšanas zemu paklanās abiem vadoņiem un dod vietu nākamajiem. Tuvējās galvaspilsētas Phenjanas ielas ir cilvēku pārpilnas, viņi uz šejieni nāk gan kājām, gan tiek savesti ar autobusiem, un tas ļoti spilgti kontrastē ar ikdienu. Ikdienu, kurā uz ielām praktiski nav redzamas automašīnas un arī ielas ir gandrīz tukšas. Tik vien kā pa kādam gājējam vai velosipēdistam, jo privātie transportlīdzekļi valstī ir aizliegti un tādus izsniedz tikai augstām amatpersonām vai darba varoņiem. Šis arī ir īstais iemesls, kādēļ Ziemeļkorejā tāda mūspusē pašsaprotama lieta kā luksofors ir parādījusies tikai pirms pāris gadiem. Agrāk vienkārši nebija nepieciešamības. Neviens nebrauca. Pēdējos gados elitei acīmredzot ir iepaticies, un šī iemesla dēļ uz ielām var redzēt arī šādus tādus auto. Lai gan joprojām to ir neticami maz.
Tāpat Ziemeļkorejā ir aizliegts privātais bizness. Gan sabiedrisko transportu, gan pārtiku pamatā dotē valdība. Ierindas ziemeļkorejietis ar savu vidēji piecus dolārus lielo mēnešalgu patiesībā neko nopirkt nevar — tādu īstu veikalu nav, šur tur esošajos mazajos kioskiņos pārdod tikai niekus. Vēlāk noskaidroju, ka parasts korejietis ikdienā pārtiek no rīsiem un kimči (marinēti kāposti), divas reizes mēnesī saņem olu un gabalu zivs, bet uz svētkiem gaļu. Ziemeļkorejiešu pieticīgās diētas dēļ visa brauciena laikā tā arī neredzu nevienu apaļīgu cilvēku, visi vietējie ir patiešām slaidi (izņemot pašu vadoni Kim Čen Unu).
Tūristu maz
Ziemeļkorejā iebraucu vienā no iespējami labākajiem laikiem — pavasarī, kad sākuši ziedēt koki, un uz vispārējās pelēcības fona tas ir daudz. Lai gan Ziemeļkoreja ir viena no pasaules slēgtākajām valstīm, iekļūt tajā nemaz nav tik grūti. Uz savu galvu, protams, tas būtu neiespējami, taču kontrolētā veidā valsts organizētās tūristu grupās tas ir izdarāms. Ziemeļkorejā gadā tiek ielaisti 3000 līdz 5000 rietumnieku un vēl ap 50 000 ķīniešu, mongoļu un krievu (pēdējo gan pēc Krievijas krīzes sākuma esot kļuvis ļoti maz). No vienas puses, šis skaitlis nemaz nav tik mazs, bet, no otras, Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas lidosta minētos 3000 līdz 5000 tūristu noteikti izlaiž cauri stundas laikā...
Braucienu uz Ziemeļkoreju kārtoju apmēram pusgadu. Lai tiktu pie vīzas, nākas nedaudz piemelot, ka neesmu žurnālists, taču kopumā tas nav nekas pārdabisks un tāds, ko es nebūtu darījis jau iepriekš. Ķīnā bāzētā tūrfirma, kas sadarbībā ar Ziemeļkorejas valdību piedāvā ceļojumu, visbeidzot paziņo, ka vīza ir izsniegta, un brauciens var sākties.
Uz galvaspilsētu Phenjanu esam izvēlējušies nevis lidot, bet braukt ar vilcienu no Pekinas. Tā ir gan lētāk, gan iespējams pa logu apskatīties šādas tādas Ziemeļkorejas dzīves ainiņas — laukus, mazpilsētas un tajās esošos cilvēkus. Vēlāk neko tādu redzēt, protams, nebūs iespējams. Ceļojums ir ar stingri reglamentētu programmu, katru tūristu kustību uzmana divas gides un šoferis; uz savu galvu nekur nav iespējams paspert ne soli. Taču pirmā iepazīšanās ar noslēpumaino Ziemeļkoreju notiek jau Ķīnā — robežpilsētā Daņdunā mums jāpavada trīs stundas, un to laikā aizstaigājam līdz Jalu upei. Viena tās puse apskalo Ķīnu, bet otra — Ziemeļkoreju, kuru visai labi iespējams redzēt, arī esot viņā krastā. Protams, otrā pusē nekas nenotiek, redzama vien kāda rūpnīca un koki, taču sirdij tas viss liek sisties straujāk. Jo tā ir Ziemeļkoreja.
Visu rakstu par ceļojumu uz Ziemeļkoreju lasiet žurnāla Sestdiena 8.maija numurā!