VIDEO: Petrenko: No padomju laika gribas paņemt to, kas trūkst šodien
Par mediju uzmanību pēdējā laikā Dmitrijs Petrenko sūdzēties nevar. Par viņu interesējas radio un televīzija, žurnālisti sacenšas, kurš pirmais intervēs. Iemesls ir jaunā režisora pirmizrāde Dailes teātrī Biedre Zariņa, kas uzjundījusi diskusijas par padomju laiku, kurā izrādes galvenā varone ir šķietami "iestrēgusi". Taču būtiskāk un svarīgāk šķiet nevis pats pirmizrādes fakts, bet tendence Latvijas teātrī - tajā ienāk režisori, kuri pirms tam jau sevi apliecinājuši citā ampluā un tagad pievēršas pašizpausmei mākslas kategorijās. Pauls Timrots, Dāvis Auškāps, Reinis Suhanovs, Dmitrijs Petrenko un vēl daži ir šīs tendences pārstāvji. Viņus vieno vēl kas - pirmie režijas darbi negāž no kājām ar ļoti pretenciozu, izaicinošu formu, bet klusi urķējas saturā. Salīdzinot ar laikabiedriem režijā, Dmitriju var ierindot vēl citā kompānijā - viņš, tāpat kā Vladislavs Nastavševs un Jurijs Djakonovs, ir krievu režisori, kas strādā gandrīz tikai latviešu teātros un spēlē izrādēs arī kā aktieri latviešu valodā. Sarunā ar Sestdienu Dmitrijs atklāj, ka par viņu izveidojušies stereotipi bieži vien ir tālu no patiesības, bet viņa pašsajūta mūsdienu Latvijas realitātē nebūt nav izcili komfortabla.
Dmitrija Petrenko publiskais tēls daudzus gadus bijis teju nevainojams, vismaz no latviešu skatpunkta. Nepārprotami iesakņojies, valsts valodā runā bez aizķeršanās, lai arī ar vieglu akcentu, pieklājīgs, laipns, daudz apgrozās latviešu sabiedrībā. Arī mainot žurnālistiku pret teātri, Dima vairāk ir latviešu vidē, spēlē divās Nacionālā teātra izrādēs, iestudējis izrādes tikai latviešu valodā. Vaicāts, vai sevi varētu saukt par tā dēvēto labo krievu, viņš atzīst, ka tikai ironiski vai pat sarkastiski. "Mani tā uztver. Tas ir jocīgi. Sociālpsiholoģijā ir pieņemts, ka pēc vienas nozīmes tev pieraksta visu. Ja tu runā latviski kaut cik brīvi, tas nozīmē, ka tev ir šādi uzskati par vēsturi, šāda tolerances pakāpe, šāda ģimene un šādi sapņi par nākotni. Cilvēki raksta tviterī: tu taču runā latviski, tad jau tu esi tāds, tāds un tāds. Kā jūs to varat zināt? Jo bieži vien tas neatbilst patiesībai."
Neizbēgami nonākam pie integrācijas jēdziena. "Es neticu integrācijai, un man nepatīk vārds "integrējies". Es ticu, ka cilvēks var pieslēgties kādai kolektīvai identitātei, kad viņam ir iemesls to darīt. Es jūtos kā Latvijas pilsonis, Latvijas politiskās nācijas elements, jo ik pa laikam piedalos vēlēšanās, politiskā procesa komentēšanā gan kā žurnālists, gan kā pilsonis. Jūtos piederīgs Latvijas kultūrai, veidoju izrādes latviešu valodā. Bet robežas ir neskaidras. Ko es veicinu, izvēloties krievu pasakas? Es nezinu."
Integrēts viņš nejūtas, jo tas, viņaprāt, prasa ievērot konkrētus spēles noteikumus. "Piemēram, par okupāciju. Ja tu nesaki tos trīs vārdus "es atzīstu okupāciju", nevienu neinteresē, kas tālāk, viss ir skaidrs. Bet, ja tu pasaki: es nenoliedzu represijas, es nenoliedzu holokaustu... Vārds "okupācija" ir jādekonstruē līdz tādiem jautājumiem. Neviens normāls cilvēks nenoliedz Staļina represijas. Kāpēc mēs nekoncentrējamies uz maziem jautājumiem, bet vienu lielu, kas sevi ir izsmēlis? Tas daudziem ir lakmusa papīrs, bet jau sen ir aizmirsts, ko mēs ar to pārbaudām."
Mūsu saruna jau ilgst vairāk nekā stundu, un Dmitrijs ir izstāstījis par brīžiem, kas viņu saviļņojuši - vīna svētki Sabilē, satikta skolotāja Staicelē, kas futbola novirziena klases puišus ved uz Valmieras teātri, kāds puisis Kārsavā, kurš stāda mežu, lai tas paliktu viņa bērnu bērniem. Visbeidzot pēc jautājuma, vai mūsdienu Latvijas sabiedrībā viņš jūtas komfortabli, Dmitrijs atkal ilgi domā un atzīst, ka tas ir neērts jautājums: "Es nejūtos komfortabli, bet tas nav sabiedrības vai politikas dēļ, tas ir pārejoši. Man laikam ir raksturīgi, ka vienmēr bijusi autsaidera sajūta, esmu priecīgs, ka baudu margināla cilvēka dzīvi. Skolā man bija pāris ļoti labu draugu, bet man patika justies kā autsaideram."
Visu rakstu par Dmitriju Petrenko lasiet žurnāla Sestdiena 4.oktobra numurā!