Kad no skatuves aktieris teicis: "Nāciet man līdzi, iesim cīņā!», balkonā cilvēki cēlās kājās, saukdami: jā, ejam!" Savā pirmajā politiskajā teātrī, Eiropā pašlaik tik aktuālās Henrika Ibsena lugas Tautas ienaidnieks iestudējumā Hermanis nevēlas skatītājus vest ielās, drīzāk otrādi — režisors iestājas pret pūļa varu, un, noskatoties izrādi, kura nebūt nav politiski plakātiska, šķiet, ka viens no tās uzdevumiem ir dot Hermanim iespēju paust tiešākus politiskus uzskatus intervijās par Tautas ienaidnieku. Šobrīd tas ir aicinājums neatdot Rīgu neizglītotā vairākuma jeb lumpenu varai.Ko jūti, kad ieraugi Saskaņas centra lielos popularitātes procentus aptauju datos?Ja es nedzīvotu Rīgā, tas būtu no psiholoģiskā viedokļa interesants gadījums. Tāpat kā mums no malas ir ārkārtīgi interesanti vērot notikumus Krievijā, entertainments nebeidzams. Izrādei Tautas ienaidnieks iemesls bija Rīgas vēlēšanas, tur nav ko spēlēt paslēpes. Nekāda dziļā māksla tur nav paredzēta, tās patoss, niknums bija par to, kā mēs atdodam lumpeņiem Rīgu.
Latvieši gan Rīgā laikam nekad nav bijuši vairākumā un sirdī nav to īsti pieņēmuši kā savu pilsētu. Bet atdot galvaspilsētu vīriešiem pelēkos uzvalkos, kas draudzējas vairāk ar Krievijas nekā Latvijas valdību — tas manuprāt ir satriecoši un prātam neaptverami. Labi, es saprotu tos nabaga krievus, kas dzīvo šizofrēniskā stāvoklī, ģeogrāfiski atrazdamies vienā valstī, bet mentāli dzīvodami pavisam citā. Bet ko lai domā par tām latviešu kundzēm, kas gatavas atdoties par tramvaja biļeti? Profesionālām meitenēm takse tomēr ir simt eiro, bet ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem — šito es nesaprotu. Jāatzīstas, tas man ir šoks.
Kā šo aptaujās iezīmēto gatavību atdoties var salīmēt kopā ar pārliecinoši uzvarētā valodas referenduma rezultātiem?
Tā bija Latvija. Bet ja tagad vēlēšanu galvenā tēma ir kaut kādas bezmaksas biļetes… Pirmkārt, kādā sakarā cilvēkiem būtu par velti jābrauc pilsētas transportā? Kas tas par sātanisku izgudrojumu? Zinu, ka Tallinā ir viens sarkanais mērs Savisārs, kas šito izdomājis, bet nekur Eiropā to neesmu redzējis. Pilsētu vadīt nenozīmē atdot nabagiem citu cilvēku nopelnīto naudu.
Tā kā man vairāk to bērnu, zinu, ka tie paši bērnu laukumi Rīgā ir ļoti, ļoti slikti. Daudzās mazpilsētās tie ir daudz foršāki. Labi, pēdējos gadus esmu regulāri strādājis divās pilsētās, kas sacenšas par cilvēkiem daudzīgākās pilsētas titulu — Cīrihē un Vīnē, saprotu, ka tām ir vairāk naudas, bet tajās pilsētās tomēr var saprast prioritātes. Viena no tām ir bērna drošība. Parkos bērnu laukumiem tur ir sētas riņķī, lai dzērāji un suņi nenāk… Katrā ziņā tā leģenda, ka Rīgas pašreizējais mērs ir brīnišķīgs saimnieks, ir pilnīgas muļķības. Viņš ir ļoti slikts saimnieks. Kā cilvēki to var neredzēt? Viņiem nav, ar ko salīdzināt, viņi ir mazizglītoti, nekur nav braukuši, neko nav redzējuši. Kāpēc mums ir jābūt par nozombētu lumpeņu ķīlniekiem? Šī ir tā reize, kad politkorektums jāatstāj mājās un jāsauc lietas savos vārdos.
Ko tu gribi teikt? Ka demokrātija nav laba sabiedrības pārvaldes forma?
Šobrīd tā izskatās. Protams, rosināt vēl vienu 15.maija apvērsumu es tomēr atturētos, bet vajag mēģināt vairāk izglītot tos lumpeņus.
Vēlēšanu rezultāti rāda, ka vairāk balsu saņem tie, kas lumpeņus zombē, nevis izglīto.
Tur lielākā vaina ir medijiem, pirmkārt, televīzijai. Vajag iegrožot komponistus, ziņģu maniakus, dziedāšanas šovu entuziastus, to raidījumu vietā vajag izglītot cilvēkus — tas valsts televīzijai jādara.
Vai redzi kādu risinājumu, kā varētu izvairīties no nokļūšanas lumpeņu politiskajās skavās?
Latvija varētu pieņemt, ka vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kas maksā nodokļus. Ar to varētu sākt.
Vai tā politiskā uzruna, kuru esat sacerējuši un kuru izrādē Tautas ienaidnieks skatītājiem nolasa Daudziņš, izrādes dzīves gaitā var saturiski arī mainīties?
Varbūt jā, jo mēs izrādes bieži vien spēlējam gadiem ilgi. Piemēram, šajā runā tiek piesaukts fakts, ka 2012.gadā lielākajās Eiropas pilsētās — Parīzē, Londonā, Stokholmā — populārākais jaundzimuša zēna vārds bija Muhameds. Ja spēlēsim izrādi pēc trim gadiem, varbūt tajā būs svaigāki un kliedzošāki fakti.
Visu sarunu ar Alvi Hermani lasiet Sestdienā!