Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Domāju, ka uz Rīgu nekad nebraukšu

Bestsellera Jelgava 94 autors Jānis Joņevs izbauda starptautisku atzinību, pārvar "vienas grāmatas autora" sindromu un izrādē Rīga. Urbānie mīti atklāj pārsteidzošas lietas cilvēku atmiņā.

Beidzot ne par Jelgavu – tādu kā izlutināta literāta atvieglojumu esot izjutis Jānis Joņevs, kad 20. maijā savas bijušās augstskolas Latvijas Kultūras akadēmijas 25 gadu jubilejas salidojumā kādreizējie studiju biedri viņam stāstījuši, ka jau ir bijuši uz Jaunā Rīgas teātra svaigo izrādi Rīga. Urbānie mīti. Jo līdz šim, proti, kopš 2013. gada, Joņeva vārds tika locīts faktiski tikai viņa pirmā romāna Jelgava 94 sakarā. Kad iznāca Jelgava 94, Joņevs, kurš tobrīd bija Kristus vecumā, pēkšņi kļuva slavens un turpina saņemt atzinību par romānu vēl joprojām – nosacīti kā pieaugšanas un Latvijas smagā metāla vēstures romāns raksturojamā grāmata Jelgava 94 piedzīvojusi sešus laidienus, saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu un Eiropas Literatūras balvu, ir tulkota un jau izdota Francijā un Norvēģijā un tiek tulkota vēl citās valodās. Tikmēr Joņevs debitēja dramaturģijā ar lugu Bārdas Mārča Lāča režijā un, kritikas rezervētās attieksmes nenobaidīts, kopā ar Mārci Lāci radījis jaunu kopdarbu – par bailēm. Izrāde Rīga. Urbānie mīti rāda to pilsētas tumšo pusi, to, par kuru izdzirdējis bērnībā, Joņevs bija apņēmies nekad mūžā uz Rīgu nebraukt...

Fragments no intervijas:

Kas ir urbānie mīti?

Manā uztverē tie ir neticami notikumi, kurus cilvēki stāsta kā patiesus, nu, varbūt ne līdz galam pārliecināti, bet tomēr kā notikušus. Mani drusku pārsteidz, ka cilvēki var ticēt tādiem notikumiem un tas viņu normālajā pasaules uzskatā neko nemaina. Man šķiet, ja es ieraudzītu spoku, tas būtu kaut kas tāds, kas totāli mainītu manu dzīvi.

Protams, akadēmijā jau es nepētīju to, vai tie notikumi ir īsti, bet gan to, kā cilvēki tos uztver, – vai drīzāk jau, kāpēc viņi tos izdomā.

Vai spoku stāsti ietilpst urbānajos mītos?

Ietilpst. Tas termins ir diezgan nestabils, folkloras speciālists mani varētu precizēt. Mīti jau mēdz būt arī ārpus pilsētas. Šoreiz režisors gribēja, lai mēs ierobežojamies ar Rīgu. Kāpēc viņš tā gribēja, nezinu, bet labprāt piekritu, jo citādi tajā tēmā var izplesties uz visām malām... Lai gan īstenībā, kad mēģini šos mītus vākt, liekas, ka to nemaz nav tik daudz, ka tas ir varbūt pat izzūdošs žanrs.

Kā tu šos mītus vāci?

Ekspedīcijas īsti netaisīju, bet lūdzu cilvēkus atcerēties, kas stāstīts. Izrādē tie sižetiņi ir tādi, par kuriem skatītājs ir kaut ko dzirdējis, nevis atrasti kādi ārkārtīgi oriģināli stāsti, piemēram, par vecu namu, par kuru neviens neko nav dzirdējis.

Kad tu pats saskāries ar šādiem urbānajiem mītiem? Jau savā Jelgavas posmā?

Jā, tādas lietas jau vairāk stāsta bērnībā.

Vai atceries, kas un ko tev stāstīja? Šķiet, tādi stāsti vairāk ir meiteņu lieta, viņām pieder tā maģija. Meitenes izsauc Balto vai Melno dāmu, džeki parasti to nedara. Manā bērnībā, 90. gados, ļoti populāri bija stāsti par citplanētiešiem, tajā laikā tie "apciemoja" Latviju, par to arī televīzijā runāja. Tad jau, protams, bija pa kādam draugam, kas stāstīja, ka ir citplanētiešus redzējis. Man pat šķita, ka es arī esmu redzējis.

Vai īstos spoku stāstus no bērnības atceries?

Atceras jau droši vien tos nesenākos.

Es gan spilgtāk atceros pirmos, dzirdētus gadu septiņu vecumā, tos man stāstīja par mani divus gadus vecāka kaimiņu meitene: par sarkano plašķi, par kotletē ieceptiem nadziņiem, par pazemes ejām, kurās skeleti nāk pretī, un mazākais no tiem ir pazudušā brālīša skelets... Man pēc tam naktīs ilgi bija bail istabā vienam gulēt.

Man māsa stāstīja stāstu, kas parādās arī izrādē, – par maniaku Rīgā, kurš nejaušiem garāmgājējiem iedur vēderā adatas. Mēs tad bijām pavisam mazi, es vēl ne reizi nebiju bijis Rīgā. Tas stāsts likās pa īstam baiss, es tad domāju, ka uz Rīgu nekad nebraukšu. Atceros, reiz, kad bijām laukos pie tās pašas vecāsmātes...

Kur tev bija lauki? Preiļu rajonā. Ciematu sauc Matisāni, šķiet, ka tur neviens vairs nedzīvo. Toreiz mēs ar māsu bijām iekšā mājā, un vecāmāte teica: ejiet ārā, sagaidiet ciemiņus! Mēs izgājām pagalmā, bet tur neviena nebija. Tad vecāmāte teica: ai, man izklausījās, ka atnākusi kaimiņiene. Pēc dažām dienām pie mums atnāca cita kaimiņiene ar ziņu, ka tā kaimiņiene, kuras balsi vecāmāte it kā dzirdēja, tajā dienā esot noslīkusi. Tad vecāmāte ņēmās šķetināt, vai tas noticis tieši tajā laikā, kad viņa it kā dzirdēja tās kaimiņienes balsi, bet nevarēja to izdibināt.

Tādi stāsti racionālo ainu pašķoba. Es tomēr pieļauju, ka tās ir tikai sakritības.

Esi neglābjams racionālists?

Esmu glābjams racionālists, bet uz šādām lietām raugos uzmanīgi.

Visu interviju ar Jāni Joņevu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata