Kolhozu ēra

Arī man ir savs stāsts par kolhoza laikiem. Tur es nopelnīju pirmo algu, tādēļ kolhozs man vienmēr saistīsies ar jauno velosipēdu un rozā (plaņajām) zeķubiksēm, ar rožu rakstu. Tieši to es nopirku par algu, ko neopelnīju ganot teļus. Jāteic darbiņš nebija grūts, jo teļi bija aplokā. Vairākas reiozes dienā vajadzēja ieliet silēs ūdeni un pārbaudīt, vai teļi nav izlauzuši aploku. Biju par liecinieci tam kā lopkopji pa maisiņam nesa kombikormu saviem mājas lopiem, kas, kā jau rakstā minēts, spīdēja un laistījās, kāmēr kolhoza lopi bija savēlušos vilnu. Nē, bija jau arī lopkopji, kam tas bija aicinākums, kuri katru teliņu nosukāja, pabužināja un godprātīgi deva kombikormu. Tie tad arī saņēma medāļus un staigāja saraudātāma acīm, kad rudenī piena teļus veda nokaut

Dikti feini, ka Sestdiena uzsākusi ceļojumu Laika mašīnā. Man patīk lasīt par lietām, ko pati esmu piedzīvojusi. tas ir gluži kā šķīrstīt vecu albūmu. Šie stāsti liek aizdomāties, ka nevajag mest ārā vecas fotogrāfijas un piezīmju blociņus, jo vēlāk tā būs vēsture. Man pašai nedaudz žēl, ka es savas tā laika bildes un skolas avīzes esmu kaut kur sakurinājusi. Vēlreiz paldies!

Reālajā komunismā galvenais bija nodrošināt darbu, piesaistīt cilvēkus Latvijas laukiem. Pēc 1991.g. sagraut 45. gados Ulmaņlaika un Ulmaņlaikā dzimušās paaudzes paveikto varēja ātri, taču ko jēdzīgu uzcelt godmaņi u.c. kampēji nespēja un nespēs. Graut un pārdot - tas nav celt un attīstīt.

Nav tādu laiku, vai sistēmas, kuru var viennozīmīgi vērtēt ar tikai labi, vai tikai slikti. Ideāli būtu labāko no kolhozu laikiem un šodienas. Reālajā dzīvē viss ir savādāk.