Krimas galvaspilsētā Simferopolē dodamies pie Oksanas Dobrorezas, kas vēl pavisam nesen gatavojās kļūt par Latvijas goda konsuli Krimā. Piebraukuši pie nesen uzbūvēta daudzstāvu nama, kurā viņa iekārto biroju, pamanām "zaļos" karavīrus, kas dežurē pie ukraiņu armijas daļas vārtiem. Mēs pazīstam militārpersonas, par kuru piederību nenākas šaubīties. Tie ir krievu karavīri, vienīgi nespējam noteikt karaspēka šķiru. Pa ieliņu garām aiziet daži cilvēki. Savu viedokli labprāt izsaka skolotāja Olga, aptuveni 50 gadu veca sieviete. "Es pati esmu krieviete, mans vectēvs piedalījās Lielajā Tēvijas karā, bet es kategoriski esmu pret Krievijas agresiju Ukrainā. Tas ir pilnīgs absurds! Tie krievi, kas atbalsta okupāciju, nav īstie Krimas iedzīvotāji. Es atbalstu Ukrainas vienotību."
Tikmēr pie krievu karavīriem pienākušas divas jaunas sievietes. Vienai līdzās meitiņa, kuru rokās paņem viens no karavīriem un vēlāk uzdāvina viņai krietni izplaukušas tulpes. "Es pilnībā atbalstu Krievijas armijas atrašanos Krimā. Tagad jūtamies droši, un ne no kā nav jābaidās," stāsta Jūlija Meheda. Dažās minūtēs viņa pasaka to, ko turpmāk dzirdēšu gandrīz katrā sarunā Simferopolē un Sevastopolē. Tiek pieminēti fašisti Kijevā un izpostītais galvaspilsētas centrs, pausta kvēla nevēlēšanās dzīvot banderoviešu pakļautībā un atteikšanās runāt ukraiņu valodā. Aprunājamies ar karavīriem, kas negaidīti vaļsirdīgi pastāsta, ka esot krievu jūras kājnieki no Sevastopoles. Vienam mājas Sibīrijā, otram — Urālos, bet trešais dzīvojot Krievijas dienvidos.
Divās nedēļās patiešām var paveikt daudz — Krievijai ar to bijis pietiekami, lai no Ukrainas atšķeltu tik lielu teritorijas daļu kā Krima (26 000 kvadrātkilometru) ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Viss norisinājies tik gludi, ka nākas noticēt bijušajam Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomniekam Andrejam Illarionovam. Pēc viņa domām, Kremļa plāns Krimas sagrābšanai izstrādāts jau pirms vairākiem gadiem. Profesionāli īstenotā militārā operācija ar specvienību, jūras kājnieku un citu armijas daļu izvietošanu ļāvusi paveikt arī visu pārējo — īstenot nelikumīgu varas pārņemšanu, pieņemt vietējā parlamenta lēmumu par pievienošanos Krievijas Federācijai. Pat visaugstākajā Krievijas valsts varas līmenī nekaunīgi noliedzot savu militāro klātbūtni Krimā, bet patiesībā izvietojot šeit 20 000 zaļā formā tērpto karavīru, viss pārējais bijis ļoti vienkārši — gan kareivīgi noskaņoto kazaku ievešana svešas valsts teritorijā, gan krimināla paskata personu iesaistīšana tā saucamajās pašaizsardzības vienībās.
Krievijas ekspansiju Krimā ar lielu satraukumu vēro Krimas tatāru kopiena (12% no pussalas iedzīvotāju kopskaita), kas nevēlas atkal dzīvot zem Maskavas varas. Viņi labi atceras represijas, ko pret Krimas tatāriem īstenoja Staļina režīms: 1944.gadā visa tauta tika izsūtīta uz Vidusāziju un gadu desmitiem nevarēja atgriezties dzimtenē. Krimas tatāru Bahčisarajas novada vadītājs Ahtems Čigozs stāsta, ka pašreizējā situācijā tatāri cenšas saglabāt līdzsvaru, lai netiktu ierauti "lielā asinsizliešanā". Ārkārtīgi nopietni uztverta provokatoru veiktā akcija: nakts aizsegā uz tatāriem piederošām mājām uzvilkti krusti, tādējādi dodot mājienu, ka varētu atkārtoties 1944.gada represijas. Pēc tatāru domām, tas bija draudīgs signāls, ko sūta šovinistiski noskaņotas grupas. Visi krusti, protams, no rīta tikuši nodzēsti. Krimas tatāri jau divas nedēļas veic dežūras diennakts režīmā, lai pasargātu savas mājas un ģimenes. Vietās, kur dzīvo arī citu tautību personas, to darot kopīgi. Krimas separātiski noskaņotā vara centusies uzpirkt tatārus, solot dažādus labumus, bet viņi to kategoriski noraidījuši.
Nākamās dienas vakarā satiekamies ar Refatu Čubarovu, Krimas tatāru vadītāju. Čubarovs savulaik dzīvojis un strādājis Rīgā, vadījis Latvijas Valsts arhīvu, aktīvi iesaistījies Atmodas procesos. Nesen viņš ar savu autoritāti panāca, ka tatāri paklausīja rīkojumam neielaisties fiziskā konfliktā ar prokrieviski noskaņotu pūli Simferopolē. Čubarovs tobrīd juties kā Kārlis Ulmanis 1940.gadā, kad viņš pateica slaveno frāzi par palikšanu savā vietā. Varbūt tas bija pareizs lēmums, taču Ulmanis izglāba latviešu virsnieku dzīvību tikai uz vienu gadu, secina Čubarovs. Viņš uzskata, ka brīvā un godīgā referendumā lielākā daļa Krimas iedzīvotāju nenobalsotu par šķiršanos no Ukrainas. Taču tagad jau esot skaidrs, ka, pat ja uz referendumu ieradīsies vien 15% iedzīvotāju, varas iestādes paziņos par 85% aktivitāti. Sarunas nobeigumā Čubarovs vaicā, kādēļ citu valstu vadītāji ir tik pārliecināti, ka viņu valstīs nevar atkārtoties līdzīgi notikumi, ja bez nopietnas pretdarbības tiek pieļauta Krimas atraušana no Ukrainas.
Visu rakstu par Ata Klimoviča vērojumiem Krimā lasiet 14.marta žurnālā Sestdiena!