Latvijai vajag: Spēlēties

Māra Pāvula ir tāda koša. Nē, tās nav spilgtas puķes un acu ēnas, bet uz noplukušās Rīgas cirka ēkas fona viņa no tiesas staro gluži latviskās krāsās. Cirks ir viņas aizraušanās jau deviņus gadus. Mācījusies Francijā maģistrantūrā, pēcāk strādājusi ar dažādiem cirka projektiem, bijusi žurnāliste un šodien priecājas, ka ir iespēja palīdzēt cirkam pārveidoties. Viņai liekoties, ka šāda iespēja var gadīties vien reizi simt gados. Jaunā sieviete vada pērn izveidoto Rīgas Cirka skolu, kas gan bērniem, gan pieaugušajiem piedāvā dažādu cirka disciplīnu apmācību. Galvenais tajā esot spēlēšanās – darīt kaut ko vienkārši, lai izbaudītu procesu, ir ļoti grūti, bet cirka elementi palīdz to atcerēties.

Māca dzīvei
Kāds labums šodien no spēlēšanās? Gan jau, ja ir vēlme sevi uzturēt labā fiziskajā formā, klasisku sporta nodarbību apmeklējums varētu būt efektīvāks. Un, šķiet, cirkā taču nevar iemācīties prasmes, kas palīdz uz vientuļas salas vai vismaz brīdī, kad jāizsauc kārtējais meistars. Māra iebilst pret manu spriedumu, ka cirks nav efektīvs veids fiziskās formas uzlabošanai. Skolā gan bērniem, gan pieaugušajiem tiek piedāvātas dažādas disciplīnas, un liela daļa ir arī par līdzsvara, stājas noturēšanu, par muguras un lokanības stiprināšanu. Taču atšķirība ir atmosfērā – te tā ir ne vien sportiska, bet izmantotas tiek arī spēļu pedagoģijas metodes. "Mēs dzīvē daudz ko varam iemācīties, ja darām ar prieku," spriež Māra. Viņasprāt, piedaloties un spēlējoties, cilvēks var viegli sevi motivēt iemācīties šķietami sarežģīto.

Tā kā apgūstamās disciplīnas ir tik dažādas, ir skaidrs, ka ne visiem viss padosies. Māra to sauc par vēl vienu pozitīvo aspektu. Cirka skola dod izpratni, ka ir lietas, kas man sanāk labi, un citas, kas ne tik labi. Īpaši svarīgi to ir sajust bērniem. "Viņi redz, ka ir labākie vienā un sliktākie citā disciplīnā un nav dzīvē tāds labākais un sliktākais. Un tā sacensība visu laiku notiek nevis ar kādu citu, bet pašam ar sevi," paskaidro Māra. "Tiek jaukta ārā tā sajūta, kas mums nāk līdzi, ka visu laiku ar kādu jāsacenšas. Nē, mēs ejam un mācāmies būt labāki nekā vakar paši sev. Man šķiet, tas ir ne vien fizisks, bet arī mentāls treniņš – mēs mācamies paši novērtēt un darīt kaut ko sevis pēc."

Liels labums ir spēja apzināties sevi grupā, jo vairākumu cirka elementu ir neiespējami iemācīties bez otra atbalsta

Ja atgriežas pie ikdienas dzīves, tad Māra atgādina, ka lokanība un līdzsvara sajūta var palīdzēt, lai kaut vai, ejot pa ielu, nepaslīdētu. Vēl būtiska spēja, ko attīsta cirka nodarbības, esot skatuves klātbūtnes apzināšanās. "Viens no maniem mīļākajiem uzdevumiem, ko mēs dodam gan pieaugušajiem, gan bērniem, ir pieņemt aplausus,» atklāj Māra. Viņa novērojusi, ka tas visiem ir ļoti grūti – bieži gribas sakautrēties un aiziet prom. Taču šīs sajūtas trenēšana pēc tam lieti noder dažādās prezentācijās, pārdošanā un citās norisēs, kur nepieciešama uzstāšanās. Vēl viens liels labums ir spēja apzināties sevi grupā, jo vairākumu cirka elementu ir neiespējami iemācīties bez otra atbalsta. "Piemēram, braucot ar vienriteni, mums vajag, lai kāds palīdz. Būvējot piramīdas, vienmēr kāds ir apakšā, kāds ir augšā. Visu laiku mēs esam sadarbības procesā bez līdera," paskaidro Māra.

Arī apzinātības treniņš
Tagad modē ir joga, meditācija un apzinātības treniņi. Māra domā, ka arī cirka apgūšana ir labs meditācijas treniņš. "Žonglējot tu neskaties uz bumbiņu, tu skaties tālumā un nevari domāt par citām lietām. Tu ieej meditatīvā stāvoklī, trenējies būt tur uz vietas ar konkrētu uzdevumu, kas atkarīgs no tavas elpošanas un ritma. Jo īpaši tādiem nemierīgiem cilvēkiem kā man, kam ir grūti vienkārši sēdēt un vērot elpu. Un ir viegli pamanīt to brīdi, kad tu aizdomājies, jo tad nokrīt bumbiņa vai tu pats nokrīti no vienriteņa."

Nodarbības vecajā cirka mājā, kas šobrīd lēnām kļūst par būvlaukumu, patlaban nav iespējamas

Vai ir viegli pieaugušajos atmodināt spēju spēlēties un smieties? Māra spriež, ka atbildēt uz šo jautājumu nevar, jo cilvēki, kas nāk uz Cirka skolu, jau to meklē un ir atvērtāki. Māra stāsta par pasniedzējas Madaras Garklāvas smiekliem, par kuriem, jāatzīst, es jau biju dzirdējusi. Lūk, sāpes žoklī sestdienās, jo ir jāsmejas, esot tā pazīme, ka esi Cirka skolas apmeklētājs.

Interese par cirka nodarbībām esot liela, jo īpaši bērnu grupām, kur šobrīd vairs vietu neesot un jau izveidojusies rinda. Lai attīstītos un varētu uzņemt vairāk dalībnieku, traucē pašreizējās telpas. Pašreiz nodarbības notiekot vien brīvdienās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes sporta zālē, taču būtu pieprasījums arī pēc nodarbībām darbdienu vakaros. Šim mērķim neder arī jebkura zālē, jo ir svarīgas drošības prasības, augsti griesti, lai varētu nodarboties ar gaisa akrobātiku, kas ir Māras mīļākā cirka disciplīna. Nodarbības vecajā cirka mājā, kas šobrīd lēnām kļūst par būvlaukumu, patlaban nav iespējamas. Kad vēsturiskā ēka un tās manēža atkal būs lietojama, tad gan varēšot piedāvāt lielāku nodarbību klāstu.

Zīmējums: Gatis Buravcovs

Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.