Pašlaik kopienā ir 20 iemītnieku, pavisam Bruknā bijuši 380, un daudzi no viņiem uzveikuši atkarību. Visai Latvijai skaits nav liels, taču Brukna vienmēr ir atvērta ikvienam neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un tautības, galvenais nosacījums ir vēlme mainīt savu dzīvi.
Fragments no intervijas ar prāvestu Mediņu:
Pasaulē ir neskaitāmas programmas un visdažādākās teorijas, kā cīnīties ar atkarībām. Vairumā gadījumu tiek iztērēti milzīgi līdzekļi, bet rezultāti pieticīgi. 50 procenti ir ārkārtīgi augsts sasniegums. Kas ir jūsu rehabilitācijas pamatā?
Esam unikāli ar to, ka mums nav ne medicīnas, ne psihoterapijas ― vienīgi benediktiešu ordeņa dibinātāja svētā Benedikta regula, kura balstās uz diviem principiem ― lūdzies un strādā. Tas ir dzīvesveids, kas palīdz atbrīvoties no visa, ar ko cilvēks sevi iznīcina vai ievaino. Tomēr galvenais ir komunikācija, jo visam pamatā ir ģimene, tāpēc arī mēs kopienā kopā lūdzamies, kopā strādājam, kopā atpūšamies. Šiem cilvēkiem, kuri meklē palīdzību, ir pietrūcis ģimenes. Nepilnīga ģimene, ievainota ģimene vai ģimene bez mīlestības ir nelaimes pamatā. Sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas pie mums nāk no cietuma. Tad nākamais solis ― katram atpazīt to labo, kas ir viņā. Paradoksāli, bet vairākumam ir ļoti grūti to izdarīt, tāpēc mans uzdevums ― ieraudzīt pirmajam un mēģināt viņiem to parādīt. Jo bez mīlestība viņi ir zaudējuši cerību un līdz ar cerību arī jēgu savai dzīvei.
Kas tiek prasīts no cilvēkiem, kuri grib ienākt kopienā?
Vienīgais ― vai viņi vēlas ļaut kādam sevi mainīt. Tāpēc visskumjākie ir tie brīži, kad redzi, ka cilvēks nevis nespēj, bet negrib mainīties. Un vēl skumjāk, ka šajos brīžos skaidri iezīmējas arī manas nevarības robeža, jo nevar nevienam palīdzēt, ja viņš pats to nevēlas. Turklāt nevēlas sava egoisma un patmīlības dēļ.
Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai uzveiktu atkarības?
Divi trīs gadi. Vairākums, to uzzinot, ir šokā ― tik ilgi? Tas ir klasisks slimas domāšanas paraugs. Desmit piecpadsmit gadus, ko nodzēris vai pavadījis duroties, viņš neuzskata par zaudētiem, bet tagad divi trīs gadi ir daudz. Pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks pieņem savu iekšējo nomiršanu, atsakoties no tām lietām, kas viņu iznīcina. Jo tikai tad seko augšāmcelšanās. Domāju, ka šodien tā vispār ir milzīga problēma. Lielākā daļa cilvēku baidās attiekties no lietām, kas apēd viņu laiku un viņus pašus. Mēs tik daudz laika pavadām, truli blenžot televizorā, rakstot muļķīgus vai naidpilnus komentārus internetā ― tātad vairojot to stulbumu un ļaunumu, ar ko jau tāpat ir pilna pasaule.
Vai tāpēc Bruknā nav ne radio, ne televizoru un pat ne avīžu?
Sabiedrībai ir tieksme novērst cilvēka uzmanību pašam no sevis. Reiz uz Bruknu bija atbraukusi juriste, kas studējusi arī psiholoģiju, un pārmeta mums, ka, dzīvodami bez radio un avīzēm, esam atpalikuši no dzīves. Es viņai jautāju: «Tev ir bērni?» ― «Jā, trīs dēli?» ― «Un viņi visu laiku sēž pie televizora?» ― «Protams!» ― «Un visus šos pasaules mēslus laiž caur sevi? Tam vairs nav nekāda sakara ar informāciju vai dzīvi. Tā ir bēgšana no sevis.» Par laimi, viņa saprata, ko es domāju. Ne jau par tiem, kas kopienā, viņai jāuztraucas, bet par saviem dēliem. Ir ļoti ērti šo cilvēcisko kontaktu vai mīlestību aizstāt ar televizoru, bet tad vēlāk nevajag brīnīties, ka nepieciešama šāda kopiena, lai tiktu vaļā no atkarībām.
Visu interviju ar prāvestu Andreju Mediņu lasiet Sestdienā!
Dzērvene
atkarīgais
Anya